Šodien pastāstīšu par to pašu sīkumu, kas agrāk šķita vienkārši atkritumi. Maziņš plastmasas korķītis— nu, kas tur tāds? Atskrūvēji, izdzēri ūdeni, kolu vai kefīru — un miskastē. Bet tad kaut kā pamanīju, ka roka vairs neceļas mest ārā.
Sāku atstāt. Ne speciāli, vienkārši liku burciņā, it kā gaidītu no tiem kādu labumu. Un tas, lai cik dīvaini nebūtu, atradās. Bērnībā man patika spēlēt dambreti — varbūt nostrādāja šis paradums.
Tagad, ja kāds pajautātu, kāpēc tev tik daudz korķīšu, es bez domāšanas varētu nosaukt trīs iemeslus. Ne teorētiskus, ne „kaut kur izlasītus”, bet savus, paša mājās pārbaudītus. Tos, kurus esmu izmēģinājis un kuri tieši man virtuvē atvieglo dzīvi. Varbūt arī tev noderēs.
Pirmkārt — paliktnis. Šķietami banāli. Kad žāvēju sūkli — palieku apakšā vāciņu, un tas no apakšas nemirkst. Ar ēdamkaroti daru tāpat — kad tā ir mērcē vai man vajag nogaršot karstu gaļas gabaliņu. Likt karoti uz galda negribas, bet turēt rokās vienkārši slinkums. Īpaši ērti tas ir tad, ja virsma nav pilnīgi līdzena — noliec karoti, tā griežas, pil un smērē. Bet te — korķis, un viss stāv stabili.
Vēl dārzā tos izmantoju mēbeļu kājām. Taburete šūpojas — palieku pāris vāciņus, un tā ir kā jauna. Grīda neskrāpējas, nekas negrab, un galvenais — nekas nav jāzāģē, jāēvelē vai jāpērk. Noslaucīji, paliki, gatavs!
Otrs atklājums — zivīm. Vai jūs kādreiz esat mēģinājuši tīrīt zvīņas ar vāciņu? Ne ar dakšiņu, bet parastu plastmasas pudeles korķīti? Es jums ļoti iesaku pamēģināt. Īpaši upes zivīm, kurām ir lielas zvīņas. Tas veikli slīd, zvīņas nelido uz visām pusēm un neatstāj dziļas rievas. Un pats galvenais — tas ir droši.
Nekādu iegriezumu, nekādas iespējas savainoties. Sievasmāte, kad pirmo reizi ieraudzīja, teica: „Tu tajās pavāru lietās tiešām esi velns, ja jau no vāciņa uztaisīji instrumentu.” Šis nav no tiem „knifiem”, ko dara tikai darīšanas pēc — tas tiešām strādā. Visslābāk man padevās ar kolas pudeles vāciņu.
Lasi vēl: 3 zodiaka zīmes, kas 2025. gada decembra beigās noķers veiksmi aiz astes: gada noslēgums uz augstas nots
Un vēl viens moments, gandrīz vai kulinārā maģija. Olas. Kurš gan nav mēģinājis atdalīt olbaltumu no dzeltenuma, atstājot dzeltenumu olas čaumalas pusītē? Man agrāk vienmēr bija tā: saldais krējums pastai jau vārās, vajag likt klāt spageti, bet tu stāvi ar čaumalas pusīti, kurā ir dzeltenums, un nesaproti, kur to nolikt. Uz brīdi nomet uz galda, atbalstot pret dēlīti.
Un tad — bums! — čaumala aizripo pa galdu, nokrīt, dzeltenums izlīst, un garastāvoklis aiziet tam pakaļ. Tā nu es sāku likt čaumalu uz vāciņa. Taisni, droši. Stāv kā iemieta. Olbaltums bļodā, dzeltenums čaumalā, vāciņš — paliktnis. Sīkums, bet cik ērti! Kad virtuvē to dari simtiem reižu, tādus sīkumus sāc īpaši novērtēt.
Tā lūk sanāk — agrāk metu ārā, bet tagad krāju.
Un tagad, pat ja man krājumā ir daudz vāciņu, tajā brīdī, kad esmu atvērusi kolu vai eļļu un gatavojos mest korķīti miskastē – roka sastingst. Tas jau ir reflekss. Novērtēju ar skatienu vāciņu krājumus… un droši metu ārā, ja to jau ir pietiekami.
Lasi vēl: Laiks doties uz priekšu: kā rīkoties 20. decembrī, lai piesaistītu veiksmi 2026. gadam
Pamēģiniet arī jūs. Kas zina, varbūt arī jums korķis kļūs par mazu palīgu.
