Piedod, ja vari… Es esmu pieaudzis. Es steidzos – pēc sapņa, pēc darba, pēc savas ēnas. Bet tu sēdi pie loga, skaties tālumā un gaidi. Mani…
Vecums ir īpašs laiks, kas mudina apstāties un atskatīties uz dzīvi. Šajās pārdomās bieži ir miers un klusums. Bērni, kuru dēļ reiz tik daudz tika darīts, nu ir pieauguši un devušies savos ceļos. Tad arī rodas pārdomas – kā saglabāt ciešu saikni, kad viņi dzīvo savu dzīvi?
Nerealizētās cerības: kāpēc dzīve izvēlas citus ceļus
Daudzi vecāki reiz ir domājuši – ja bērnam veltī rūpes, mīlestību un atbalstu, viņš kādreiz noteikti to novērtēs. Ne jau pienākuma dēļ, bet sirds siltumā – ar zvanu vai vienkāršu jautājumu: “kā tev klājas?”. Tomēr šie jautājumi ar laiku kļūst retāki. Iemesls nav ļaunprātība, bet gan jaunības steiga un sajūta, ka visa dzīve vēl priekšā. Vecāku vecumdienas bieži vien paliek bērniem nemanāmas.
“Katram vecumam ir savs skatījums uz svarīgo. Tas, kas divdesmit gados likās būtisks, sešdesmit gados jau ir pavisam citādi…” — Dina Rubina
Kad cilvēkam ir divdesmit, viņam pat prātā neienāk, ka vecāki reiz varētu nebūt klāt. Tā ir doma, ko gribas atlikt malā, jo tā šķiet pārāk nepatīkama. Tāpēc tiek radīta sajūta, ka viss turpināsies tāpat, un par pārmaiņām domā vēlāk.
“Vecāki nav mūžīgi” — bet saprast to pirms laika gandrīz nav iespējams.
Pastāv patiesība, kas atklājas vēlāk: patiesu tuvību ar vecākiem bieži izjūtam tikai tad, kad paši kļūstam par vecākiem vai kad viņu vairs nav līdzās. Līdz tam šķiet, ka starp mums ir neredzama robeža. Tā nav slikta – tā vienkārši pastāv.
Kamēr cilvēks nejūt savas dzīves galīgumu, viņam grūti apzināties arī citu dzīves trauslumu. Jaunībā šķiet, ka dzīve ir bezgalīga, un vecāki kļūst par šīs ilūzijas daļu – par kaut ko nemainīgu un drošu. Viņi vienkārši ir. Kamēr ir.
Tieši tāpēc reizēm viss noslēdzas ar īsu “viss labi” vai steigā izteiktu “piezvanīšu vēlāk”. Ne jau tāpēc, ka trūktu rūpju, bet gan tāpēc, ka vēl pietrūkst brieduma. Līdzīgi kā bērns, kurš piemirst aplaistīt puķi — nevis tāpēc, ka gribētu, lai tas novīst, bet tāpēc, ka viņam tas neliekas svarīgi.
Kāpēc jaunībā tik grūti pamanīt vecāku novecošanu
Jaunie gadi ir laiks, kad domas galvenokārt griežas ap sevi — saviem mērķiem, attiecībām, darbu, pārmaiņām. Viss, kas traucē šim skrējienam, šķiet lieks. Pat vecāku rūpes vai lūgumi. Tas var likties nepatīkami, taču tā notiek ar daudziem.
Apziņa izvairās no pārdomām par novecošanu. Jo pamanīt, ka noveco vecāki, nozīmē apzināties arī savu dzīves ritējumu. Tāpēc neapzināti tiek samazināti zvani, sarunas, uzmanība. Tas nenotiek vienaldzības dēļ, bet gan tāpēc, ka šīs domas šķiet pārāk smagas.
Kad mīlestība atnāk — reizēm par vēlu
Fjodors Dostojevskis reiz ir teicis: “Ja tēvs zinātu, kā dēls viņu mīlēs pieaudzis, viņš piedotu visu.”
Šie vārdi ir precīzi un dziļi. Jo nereti īsta, sirsnīga mīlestība atnāk tikai tad, kad iespējas būt kopā jau ir ierobežotas. Un vairs nevar pateikt tik daudz ko svarīgu.
“Vēlais pavasaris ir gandrīz kā nokavēts brīdis. Bet vēlā mīlestība — vēl rūgtāka.” — Dostojevskis
Mazs bērns vecākus mīl bez ierunām. Pusaudzis cenšas norobežoties, lai kļūtu pats par sevi. Pieaugušais aizraujas ar rutīnu. Un tikai vēlāk, četrdesmit vai piecdesmit gados, nāk atklāsme: vecākiem bija taisnība. Viņi mīlēja patiesi. Viņi bija īsti.
Tomēr ne vienmēr šī mīlestība laicīgi sasniedz savu adresātu.
Ideālu vecāku nav — svarīgākais ir būt mīlošiem.
Gadiem ritot, daudzi vecāki pārmet sev: kaut kur nepateicu, kaut kur par daudz dusmojos, kaut kur nepamanīju. Bet galvenais jau bija tas, ka viņi mīlēja. Un tieši to bērni ar laiku atceras visvairāk — nevis aizrādījumus, bet cilvēku, kurš bija līdzās, sargāja un turēja roku.
Vecāku mīlestība ir kā kluss gaismas avots, kas kādu dienu noteikti sasildīs bērna sirdi.
Un kamēr ir klusums — tas nenozīmē, ka mīlestības nav. Pat ja zvani ir reti, pat ja mazbērni neatbrauc, pat ja vakars aizrit viens pats — mīlestība pastāv. Tā dzīvo savā ritmā, un reiz tā noteikti uzplauks.
Trīs Dinas Rubinas citāti pārdomām:
“Vecumdienās vientulība kļūst spēcīga. Un sāpīgi saprast, ka bērni vairs nav bērni. Viņi — pavisam citādi.”
“Vecums nav par nogurumu. Tas ir par vēlmi būt vajadzīgam, kaut mazliet.”
“Bērnu mīlestība pret vecākiem parasti nāk ar nokavēšanos. Reizēm — par vēlu.”
Bet mīlestība — atnāk. Pat ja ne tā, kā mēs gaidām. Pat ja vēlāk. Vecākiem atliek viens: nezaudēt ticību. Un gaidīt. Maigi, gaiši, ar mīlestību — kā pavasari.
Ko jūs par to domājat? Rakstiet komentāros.
