Dēls brauca pie viņu parunāt. Tēvs bija zaudējis daudz svara, bet teica, ka tagad jūtas laimīgs.
Bez sievas viņam kļuva vieglāk, vienkāršāk. Viņš bija noguris no viņas.
Viņš stāstīja, ka 90. gados viņam piedāvājuši doties peļņā uz ārzemēm, taču sieva teikusi, ka drīzāk naudu iekrās, bet nelaidīs dzīvesbiedru strādāt tik smagos apstākļos.
Tad radās biznesa iespēja, bet sieva teica, ka liela nauda sabojājot cilvēkus.
Viņa pat nevēlējās trešo bērnu: kāpēc gan – lai viņš kliegtu, kad sieviete vēlēsies atpūsties pēc darba?
Viņa aizliedza vīra draugiem ierasties viņu mājoklī. Uzskatīja viņus par parazītiem un stipro dzērienu lietotājiem.
Viņš gribēja būvēt māju, bet atbalstu nesaņēma: būvmateriāli bija kļuvuši dārgāki, un, pēc sievas teiktā, “mēs nevaram to atļauties”.
Uz visiem viņa priekšlikumiem sieva atbildēja – nē, nē un vēlreiz nē.
Un tagad nav pat makšķerēšanas: “Paliec mājās. Tev ir veselības stāvoklis, kas ietekmē dažas organisma funkcijas…”
Izrādās, ka viņš nav ietiepīgs vadonis, bet drīzāk cilvēks, kurš ilgstoši ir bijis iekļuvis vietā, kur viss šķita tumšs un smagnējs, un beidzot ir atradis spēku izkļūt no tās.
Bet sieva to nesaprot. Viņa visu mūžu ir rūpējusies par viņu. Ja nebūtu viņas, viņam būtu bijis daudz grūtāk tikt galā ar dzīves izaicinājumiem, iespējams, viņš būtu nonācis ļoti sarežģītā situācijā vai pat vairs nebūtu uz zemes virsmas.
Viņa neapjēdz savu vainu. Jo viņa uzskata, ka visu mūžu bijusi īsta “zelta” sieva.
Bet ko tu domā par šo stāstu? Vai esi saskāries/saskārusies ar līdzīgiem gadījumiem, kad sieva nomāc vīru tik tālu, kad viņš pat cienījamā vecumā grib aiziet no ģimenes? Stāsti, lūdzu, komentāros. Ja tev patika raksts, atzīmē to ar emocijzīmi un dalies sociālajos tīklos!
