Ir lietas, par kurām vīrieši ilgi klusē. Ne tāpēc, ka viņi būtu noslēgti, bet gan tāpēc, ka paši līdz galam nesaprot, kā par šīm lietām izteikties, lai viņus pareizi sadzirdētu un nenosodītu. Taču vecums dara savu. Gadu gaitā iekšā uzkrājas ne tikai miers, bet arī skaidrība.
Un tā, kādu vakaru, sēžot pie stipras tējas tases, es pēkšņi nodomāju – kāpēc mēs tik bieži dzirdam no paziņām, ka viņu kaimiņi, draugi, kolēģi ieviesuši mīļāko? Iemesli, protams, var būt ļoti dažādi. Taču nonācu pie secinājuma, ka visbiežāk šādiem stāstiem ir kopīgas saknes. Kļūdas, ko pašas sievietes pieļauj gadiem ilgi, nenojaušot, kur tas viņas noved. Ļaujiet man pastāstīt par septiņām šādām kļūdām. Bez pārmetumiem. Ar cieņu. Gluži kā senam draugam, kurš dzīvē daudz pieredzējis.
1. Vīrietis pārstāj justies vajadzīgs
Jaunībā viss ir skaidrs: sieva skatās uz vīru ar platām acīm, gaida, kad viņš salabos ūdens krānu vai atnesīs mājās algu. Viņš viņai ir varonis. Bet gadi paiet, viss kļūst ikdienišķs. Vīrs darbojas garāžā, stiepj smagas somas no veikala, nomaina elektrības rozeti. Un te nu pienāk smalkais moments. – Nu, tu taču esi vīrietis, tā ir tava atbildība, mana kaimiņiene reiz teica savam vīram manā klātbūtnē.
Es paskatījos uz viņa seju, un vai ziniet, kas tajā bija? Tukšums. Vīrietis visu dara ģimenes labā, bet neviens nepamana viņa pūles, uzskatot tās par pašsaprotamām. Un tad pēkšņi uzradīsies kāda cita sieviete, kura teiks: “Tu man esi tik prasmīgs, es pati ar to nekad nebūtu tikusi galā.” Vīrietis nevēlas krāpt sievu – viņš vēlas joprojām būt vajadzīgs.
2. Vīrieša kritizēšana sabiedrībā
Reiz braucu piepilsētas vilcienā, un man pretī sēdēja pāris, abi apmēram 55 gadu vecumā. Mēs braucām klusumā. Bet sieviete pēkšņi nokritizēja vīru tik skaļā balsī, ka bija dzirdams visā vagonā: – Kāpēc tu atkal esi uzvilcis netīrus zābakus? Tie vienmēr izskatās kā izvilkti no miskastes. Bet viņš tikai nopūtās un pagriezās pret logu. Vai jūs zināt, kas šādā ainā ir visnepatīkamākais? Pat ne vārdi. Bet gan tas, ka tas notika cilvēku klātbūtnē. Sievietes, atcerieties, vīrieša lepnums mīt ļoti plānā čaulā. Iekšēji viņš var būt labsirdīgs un vienkāršs, bet, ja jūs viņu publiski nopelsiet, viņš to atcerēsies ilgu laiku.
3. Sieviete dzīvo pagātnē
Man ir draudzene. Lieliska sieviete. Bet, tiklīdz viņa atver muti, saruna uzreiz ievirzās par pagātni. – Ak, cik jauni mēs bijām, ak, kā tu mani vedi uz kino, ak, cik slaida es toreiz biju… Un tā vīrs sēž pie galda, ēd zupu, bet atkal un atkal viņu aizved atpakaļ uz tiem gadiem, kad viņš pats bija cits cilvēks. Bet tagad viņš vēlas tikt pieņemts tāds, kāds ir – ar vēderiņu, ar bezmatainu pakausi, ar nogurumu pēc darba. Un ēdot, viņš domā par citu sievieti, gados jaunu darbinieci, kura nerunā par pagātni, bet gan par to, cik labi būt kopā šodien, šeit un tagad.
Lasi vēl: Izskanējusi informācija par to, kāda un cik liela patiesībā ir primadonnas Allas Pugačovas pensija
4. Bezgalīga kontrole
Man darbā bija kolēģis, nopietns puisis, visu amatu meistars. Bet mājās, kā izrādījās, viņš dzīvoja gluži kā zem mikroskopa. – Kur tu biji? Kāpēc tik vēlu? Kāpēc nezvanīji? Un ar ko tu runāji? Viņš pats dažreiz jokoja, ka, piemēram, būtu vieglāk piestiprināt kameru sev pie pieres, lai nebūtu nemitīgi jāskaidrojas ar sievu. Un tā rezultātā viņš atrada sev sievieti, kura viņu nemitīgi neizprašņāja, nekontrolēja un īstajos brīžos mācēja paklusēt. Un vīrietim tas ir kā gaisa malks: brīvība. Pat ja tā ir iluzora. Redzi, šīs dāmas klātbūtnē es vismaz es jūtos kā cilvēks, – darbabiedrs man reiz teica, neveikli skatoties lejup.
Nākošos punktus lasiet tālāk
