Mēs visi kaut ko vēlamies. Jaunas iespējas, atzinību, mīlestību, mieru, iedvesmu. Taču, ja patiešām ieklausāmies savās vēlēs, ne visas tām ir vienāds raksturs.
Dažas vēlmes nāk no dvēseles dziļumiem. Citās slēpjas bailes, salīdzināšana ar citiem vai vēlme pierādīt, ka “arī mēs spējam”.
Dvēseles vēlme bieži vien ir tik smalka, ka to var gandrīz nepamanīt. Tā ir kā iekšējais gaismas stars, kas nekad nepazūd, pat ja dzīve nenorit pēc plāna. Kad vēlas dvēsele, mēs izjūtam iekšēju mieru, pat ja ceļš uz sapni šķiet ilgs un sarežģīts. Parādās spēks, pacietība un īpaša sajūta: viss noteikti notiks. Dvēseles vēlmes neizsmeļ, tās papildina mūs ar enerģiju, iedvesmo un virza uz dzīves piepildījumu.
Ego vēlme ir pavisam citāda. Tā ir skaļa un nepacietīga: “Es gribu tagad. Lai redz citi, lai novērtē, lai skaud.” Ego nemeklē patiesu laimi — tas alkst apstiprinājuma savai nozīmībai. Bet paradokss ir tāds: pat ja mēs saņemam to, ko gribam, prieks ātri izgaist. Ego vienmēr prasīs vairāk — vairāk, spilgtāk, pamanāmāk. Šajā sacensībā uzvarēt nav iespējams, jo ego patstāvīgi palielina savas vēlmes.
Atšķirt dvēseles vēlmi no ego vēlmes nav sarežģīti:
Ja vēlme rada trauksmi, liek steigties, salīdzināt sevi ar citiem, šaubīties — tā ir ego vēlme.
Ja vēlme rada mieru, iedvesmu, pateicību un iekšēju siltumu — tā nāk no dvēseles.
Dvēseles vēlmes nekad neizsmeļ, tās, gluži pretēji, piepilda mūs. Un pats pārsteidzošākais — tieši tās piepildās. Jo dvēseles vēlmes neprasa no Visuma; tās piesaista Visuma devību, dāsnumu un pārpilnību.
Lasi vēl: Pārmaiņu vējš tuvojas: kurām ķīniešu horoskopa zīmēm liktenis sagatavojis pārsteigumu pēc 29. oktobra
Reizēm vienkārši jāapstājas un jāuzdod sev jautājums: “Kāpēc man to vajag? Lai dzīvotu priekā, vai lai pierādītu kaut ko sev vai citiem?”
Kad mēs pārstājam orientēties uz citu uzskatiem par panākumiem un atmest iesakņojušos stereotipus, ego zaudē spēku.
Un pirmā vietā nāk dvēsele ar savām vienkāršajām, siltajām un dzīvajām vēlmēm — tās, kuru dēļ gribas mosties no rīta, par kurām Visums ar prieku rūpējas un kuras piepildās ar vieglumu un plūdumu.
Šīs vēlmes atver durvis uz patiesu iekšēju brīvību. Tās mūs ved uz dzīvi, kurā katra diena ir piepildīta, sirds ir viegla, bet prāts skaidrs. Kad dvēseles vēlmes vada mūsu rīcību, dzīve kļūst harmoniska, un mēs saprotam, ka laime nav kaut kur ārpusē — tā vienmēr ir bijusi mūsos pašos.
Paplašinot šo apzināšanos, varam atklāt, ka dvēseles vēlmes bieži ved pie dziļākām pārmaiņām — attiecībās, darbā, pašrealizācijā. Tās nav virspusējas vai īslaicīgas iegribas, bet ceļš uz patiesu piepildījumu, kas ļauj dzīvot dzīvi ar vieglumu un mīlestību gan pret sevi, gan pasauli apkārt.
Lasi vēl: Aplaistiet decembristu ar šo šķīdumu — un tas uzziedēs pat ēnā: vienkāršs un efektīvs paņēmiens
Kad dvēsele kļūst par ceļa rādītāju, ego atslābst. Mēs sākam izvēlēties to, kas mums patiešām sniedz prieku, nevis to, kas šķiet pareizi citiem. Šāda dzīves pieeja ne tikai piepilda sapņus, bet arī palīdz atrast iekšējo mieru, prieku un harmoniju, kas ilgst daudz ilgāk par vienreizēju materiālu ieguvumu vai aplausu.
