“Irēnīt, esmu mājās!” viņš iekliedzās no sliekšņa, atverot durvis. “Kāpēc tik labi smaržo? Ak, tas droši vien galerts…” Viņš apstājās, ieraudzījis koridorā barikādi no čemodāna un maisiem. Irēna sēdēja krēslā, nenoņemot mēteli, un skatījās uz viņu nemirkšķinot.
“Kur tu grasies?” Viktors bija pārsteigts, novelkot cepuri. “Un kas tie par maisiem? Vai mēs kaut ko metam ārā?” “Mēs metam ārā tevi, Viktoriņ,” mierīgi teica Irēna.
Viktors sastinga ar pa pusei atvērtu jakas rāvējslēdzēju. Viņa sejā parādījās neizpratnes izteiksme. “Kādā ziņā? Tu joko, vai ne? Man rīt dzimšanas diena, viesi nāks…”
“Viesi nenāks,” viņa pārtrauca. “Es visus apzvanīju un atcēlu. Teicu, ka tu jūties slikti.” Viktora seja sāka sarkt. “Kāpēc?! Vecāki brauc no apgabala! Cilvēki plānoja! Tu… tu pārkarsēji pie plīts?”
“Es jūtos labi. Es tikai atradu dāvanu.” Viktors nobālēja. Viņa skatiens metās uz skapi, pēc tam atpakaļ uz sievu. “Kādu dāvanu? Tu rakājies manās mantās?”
“Es slaucīju putekļus. Un atradu aproci. Tavai “loģistikas karalienei”, par 390 eiro .” Priekšnamā iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai to, kā dūc ledusskapis virtuvē. Viktors mēģināja savākt domas. Viņa smadzenes drudžaini meklēja attaisnojumu.
“Irēna, tu visu nepareizi saprati!” viņš sāka savā “priekšnieciskajā” tonī, ko parasti izmantoja padotajiem. “Tā ir… tā ir kolektīvā dāvana! Mēs ar visu nodaļu metāmies kopā! Vienkārši mani palūdza nopirkt, man ir karte ar atlaidi, un lūdza uzglabāt, lai Žanna priekšlaicīgi neredz. Un kartīte… nu, tas ir tāds joks, korporatīvais humors!”
“Kolektīvā?” Irēna skumji pasmaidīja. “Viktoriņ, nodaļā ir desmit cilvēki. Un čeku es redzēju. Samaksa skaidrā naudā.” “Nu un tad?!” Viktors teica, saprotot, ka meli nav gājuši cauri. “Jā, es pieliku klāt! Esmu priekšnieks, man jāmudina! Žanna ienes firmai daudz naudas! Tā ir investīcija labās attiecībās!”
“Investīcija?” Irēna piecēlās. “Tava sieva staigā saplēstos zābakos. Mēs ēdam to, kas ir akcijās. Tu ietaupi uz gaļu savai jubilejai. Bet svešā sievietē tu investē gandrīz 400 eiro? Tā ir mūsu kopējā nauda. Ģimenes budžets.”
“To es nopelnīju!” viņš teica. “Es! Tu savus kapeikas tērē zeķubiksēm un lūpu krāsām! Bet es strādāju kā vērsis! Un man ir tiesības rīkoties ar savu naudu, kā es gribu!”
“Lieliski,” Irēna pamāja. “Tā kā tā ir tava nauda un tavas tiesības, tad dzīvo tagad ar savu karalieni. Vai ar mammu. Man ir vienalga. Dzīvoklis, atgādināšu, man ir no vecmāmiņas. Tu šeit esi tikai pierakstīts, bet īpašuma tiesību tev nav.” Viktors bija apmulsis. Viņš kaut kā bija aizmirsis par šo faktu. Divdesmit laulības gadu laikā dzīvoklis tika uztverts kā kopējs, neapstrīdams cietoksnis.
“Tu mani dzen ārā? Uz ielas? Ziemā? Kādas aproces dēļ?” “Ne aproces dēļ. Bet melu dēļ. Tāpēc, ka tu mani neuzskati par cilvēku. Tāpēc, ka es tev esmu ērta sadzīves tehnika, resurss, uz kura var ietaupīt, lai lielītos jaunu meiteņu priekšā. Ņem savas mantas. Un dāvanu neaizmirsti. Žanna gaida.”
Viņš satvēra čemodānu. Maisus. Demonstratīvi iegāja skapī, izvilka to pašu iepakojumu ar aproci un iebāza to iekšējā kabatā. “Atslēgas uz naktsskapīša,” teica Irēna. Viņš uzmeta atslēgu saišķi uz grīdas. Durvis aiz viņa aizcirtās. Irēna tās aizvēra ar aizbīdni. Pēc tam ar apakšējo slēdzeni. Pēc tam atspiedās ar muguru pret auksto metāla durvīm un noslīdēja uz grīdas.
Viņa iegāja virtuvē. Atvēra saldētavu, izņēma cūkgaļas kakla gabalu. Atkusīs līdz rītam. Rīt viņa to izceps ar medu un sinepēm. Sev. Nopirks pudeli laba vīna. Un atzīmēs savu personīgo svētku — atbrīvošanās dienu no visa.
Vakarā Viktors atsūtīja ziņu. Acīmredzot, Žanna dāvanu pieņēma kā pienācīgu, bet priekšnieku ar čemodānu pie sevis mājās nelaida.
“Irēna, parunāsim. Es atgriezīšu aproci veikalā, naudu atdošu tev. Nesasteidz lēmumu.” Irēna izlasīja, pasmaidīja un izdzēsa ziņu. Atgriezt neko nevajag. Uzticība nav aproce, to pēc čeka atpakaļ nenodod.
Pēc nedēļas Irēna saņēma avansu. Viņa aizgāja uz tirdzniecības centru un nopirka sev zābakus. Īsta āda, ērts pēdas ieliktnis, dārgi. Itāļu. Tie paši, uz kuriem viņa skatījās visu ziemu. Izejot no veikala, viņa skatloga atspulgā ieraudzīja sevi. Nogurusi sieviete ar nodzisušu skatienu bija pazudusi. Uz viņu skatījās brīva, pārliecināta skaistule, kas precīzi zināja sev un savām vēlmēm cenu.
Un Viktoriņš… Viktoriņš, kā vēlāk noskaidrojās no kopīgiem paziņām, īrē vienistabas dzīvokli nomalē. Žanna dāvanu pieņēma kā pašsaprotamu. Viņa taču ir gudra sieviete, loģistikas karaliene. Viņai vajadzīgas perspektīvas, nevis balasts.
Irēna savukārt veica remontu vannas istabā. Pati nolīga meistarus, pati izvēlējās flīzes — jūras viļņa krāsā. Un katru reizi, ieejot šajā vannas istabā, viņa smaidīja, atceroties, cik dārgi dažreiz vīriešiem izmaksā vēlme lielīties, un cik lēti viņi novērtē tos, kuri patiešām bija viņu aizmugure.
Neekonomējiet uz mīļotajiem, it īpaši, ja šie mīļotie esat jūs paši.
