Nesen satiku savu bijušo kaimiņieni – Mariju I. Viņai jau septiņdesmit divi. Maza augumā, ar tievām rociņām, mugurā izbalējis haki mētelis, rokā tīkliņš ar klaipu maizes, dažiem āboliem un plānu grāmatiņu. Mēs apsēdāmies uz soliņa un sākām pļāpāt – tā jau notiek, kad sapas temperaments. Es pajautāju, kā viņai iet…
Viņa paskatījās tālumā, viegli pasmaidīja un saka:
— Redzat, Viktor, ap septiņdesmit beidzot saproti, ka vienkārši esi dzīvs. Un tas jau ir ļoti daudz.
Un tad viņa klusu piebilda:
— Bet vienalga — vajag saprast, kādēļ.
Šis “kādēļ” jautājums neliek mieru daudziem. Jo īpaši tajā brīdī, kad bērni jau paaugušies, darbs vairs nav, un nekur vairs nav jāsteidzas. Un tad tu paliec viens — viens ar sevi, klusā virtuvē, un tējkannu, kuru vairs neviens neprasa laicīgi izslēgt.
Kad sasniedzam piecdesmit gadu, arvien biežāk rodas interese par nākotni un dzīves turpinājumu. Lai šīs pārdomas būtu dziļākas, es atsaucu atmiņā sarunas ar pieredzējušiem cilvēkiem un senās ebreju gudrības mācības. Tieši šajās tradīcijās — starp humora, dzīves patiesību un iedvesmas — esmu atradis četras vienkāršas, bet vērtīgas dzīves atziņas, kuras ir vērts atcerēties.
Pirmā gudrība — “Kas patiesi ir bagāts? Tas, kas priecājas par to, kas viņam dots.”
Šos vārdus teica Bens Zoma — viens no gudrajiem Otrā Tempļa ēras. Tā nav tikai sena frāze no svētas grāmatas, bet pati dzīves esence, kas atveras pēc zināma vecuma. Un, ja godīgi — arī pēc piecdesmit tā skan īpaši skaidri.
Atceros savu kaimiņu – onkuli Armandu. Inženieris, kluss un vienmēr ar rūtainu kreklu un tējas termosu.
Tajos laikos, kad visi dzinās pēc panākumiem vai salīdzinājās ar citiem, viņš vienkārši sēdēja zem bumbieres savā dārza mājiņā, dzēra tēju no lielas krūzes un pārdomāja dzīvi:
— Vari aiziet pats? Lieliski. Vari apēst maizi? Esi bagāts.
Viņš nesūdzējās. Vienkārši darīja, kas jādara.
Mierīgi, ar cieņu pret sevi un dzīvi.
Tajā nebija varoņdarba. Tikai klusums iekšpusē — tas, kas ļauj pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
Ebreju tradīcijā skaudība tiek uzskatīta par negatīvu emociju, kas var pasliktināt dzīves kvalitāti vecumā. Tā var mazināt pateicību un ietekmēt garīgo spēku. Savukārt septiņdesmit gados īpaši svarīgi ir nekrāt, bet gan atbrīvoties no liekā, lai saglabātu iekšējo mieru un prieku.
Otrā gudrībā —“Mācīties vajag līdz pēdējai dienai.”
Vienā reizē Rāvu Akīvu jautāja, kāpēc viņš turpina pētīt Tōru, zinot, ka par to var būt smagas sekas no romiešiem. Viņš atbildēja:
— Zivs bez ūdens nevar dzīvot. Tāpat arī es bez mācībām neesmu dzīvs.
Šī doma man ieguva īpašu nozīmi pēc tam, kad iepazinos ar Jakovu. Sešdesmit piecos gados viņš pierakstījās itāliešu valodas tiešsaistes kursiem. Nē, ne tāpēc, ka plānoja doties uz Romu — viņam pat mājās bija grūti pārvietoties. Vienkārši viņu sāka interesēt, kāpēc operā dzied tieši tā, nevis citādi.
— Kas zin, varbūt kādreiz noderēs, — viņš smējās. — Varbūt tur, aizsaulē, satikšu Verdī, bet es nesapratīšu ne vārda!
Viņam bija neliels planšetdators, vadu austiņas un piezīmju grāmatiņa ar nekārtīgiem burtiem. Viņš bieži atkārtoja:
— Kamēr mācos — dzīvoju. Pārstāšu mācīties — sākšu izdziest. Bet man vēl negribas.
Zinātkāre ir kā gaiss prātam vecumdienās. Pat ja tu tikai skaties video par to, kā pagatavot hačapuri, tu jau esi soli priekšā tiem, kas visu dienu tikai skatās ziņas un sūdzas par dzīvi.
Trešā gudrība — “Vecums nav beigas, bet ražas novākšana.”
Viens ebreju joks: Rebe saka — “Kamēr dzīvojam, krājam nopelnus. Bet pēc septiņdesmit gadiem laiks baudīt to garšu.”
Mana draudzene Tonja, kurai ir 68 gadi, nesen mainīja autobusu pret velosipēdu ar groziņu, kā vecajās franču filmās. Es viņai vaicāju, kāpēc. Viņa tikai ar roku pamāja:
— Gribu vēl pabraukāties pirms īstas vecumdienas. Esmu audzinājusi tik daudz bērnu — tagad pati jūtos kā bērns.
Mēs gājām blakus, un viņa stūma velosipēdu ar groziņu, kurā bija lielas dillju buntes. Es skatījos un domāju — lūk, tas ir īstais ražas laiks — iespēja darīt to, ko vēlies, nevis tāpēc, ka jāizdara, bet tāpēc, ka vari.
Jaunībā šķiet, ka dzīve ir mūžīga kāpšana pa kāpnēm — vienmēr augšup, vienmēr tālāk. Bet septiņdesmit gados kāpnes pārvēršas par soliņu parkā. Un no tā soliņa pēkšņi atklājas skats, ko agrāk neesi pamanījis.
Kas mūs patiesībā sagaida septiņdesmit gados?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
