Ceturtā gudrība: “Vecums — laiks atdot.”
Mans kaimiņs, Sergejs, kas dzīvoja pāri ielai, ieradums bija pirms atbildes uz brīdi paklusēt. Tas nebija izklaidības dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš pārdomāja, vai vispār ir jēga kaut ko teikt. Vienreiz viņš teica:
— Cilvēkus neizmainīt. Viņus vai nu mīli, vai palaid vaļā.
Kad esi jauns, gribas pierādīt savu taisnību un mainīt citus. Vēlāk rodas vēlme pēc iekšēja un ārēja miera — klusuma un sapratnes.
Es atceros kādu sievieti, kura desmit gadus neuzturēja ciešas attiecības ar meitu, jo viņu ceļi bija atšķirīgi. Tomēr laiks atnesa maigumu, un meita kļuva par viņas atbalstu katru dienu. Tikai tad māte sāka redzēt viņā ne atšķirību, bet cilvēku, ko mīl.
Veca paruna vēsta: «Tas, kurš vienmēr ir pareizs, beigās paliek viens.» Sasniedzot septiņdesmit, saproti — nevajag nevienam neko pierādīt. Pietiek vienkārši dzīvot un ļaut citiem būt tādiem, kādi viņi ir.
Viss ir atkarīgs no tā, kādu ceļojuma bagāžu mēs nesam. Ja tajā ir nesakārtotas jūtas un neizpildītas cerības — ceļš var būt smagāks. Taču, ja mums blakus ir šie četri vienkāršie gudrību stāsti, tad arī dzīve šajā vecumā var būt tikpat pilnvērtīga kā četrdesmit gados.
Man ļoti patīk Iegudas Amiraha doma:
«Jaunība ir dzīves jautājums, bet vecums — tās atbilde.»
Septiņdesmit nav beigas, bet atgriešanās — pie sevis, pie mājas, pie klusuma, pie tā, kas paliek, kad viss cits jau prom.
