Saskaņā ar kristīgo mācību, dvēsele sākot no aiziešanas brīža līdz pat četrdesmitajai dienai uzturas uz zemes, atgriežas savās dzimtajās mājās, virmo pie kapa, apmeklē nozīmīgās vietas, kuras mīlēja dzīves laikā, apmeklē viņam tuvus cilvēkus.
Un tikai pēc četrdesmitās dienas dvēsele pilnīgi atstāj zemi un dodas ceļā uz Debesīm, lai satiktos ar savu Tēvu. Kā tieši šis ceļojums tiks veikts, kāda būs šī tikšanās, tieši ir atkarīgs no tā, kā cilvēks ir nodzīvojis savu zemes dzīvi. Jau senos laikos mūsu vecmāmiņas runāja par aizgājēja gājienu cauri pārbaudījumiem: “Trīs dienas mājās, deviņas dienas pagalmā, četrdesmit dienas uz zemes.”
Ko dara dvēsele pēc ķermeņa atstāšanas?
“Mūsu vectēvs nāca pie mums pēc aizsaulē došanās līdz pat devītajai dienai. Es pati biju lieciniece tam, kā spoks staigāja. Vislielākais bailes bija pirmajā reizē, kad to dzirdēju. Tas notika naktī, es viena gulēju viesistabā un tieši sajutu, ka tūlīt kaut kas notiks. Es neizturēju un skrēju pie vecmāmiņas guļamistabā. Pirms tam durvis bija aizslēgtas.
Es guļu un pēkšņi dzirdu, kā durvis atveras un kāds ienāk ar zābakiem. Es guļu un baidos. Un pie sliekšņa šis kāds apstājās un tālāk negāja. Sajutu, ka viņš jūt, ka baidos un neielīda guļamistabā. Es biju vectēvam mīļotā mazmeita. Un vecmāmiņa teica, ka viņš vienmēr nāca pie gultas paskatīties, kā guļu, bet šoreiz nepienāca. Pēc tam dzirdēju, kā krēsls, uz kura viņš vienmēr pie galda sēdēja, noskan.
Viņš mazliet apsēdās, piecēlās un gāja atpakaļ uz izeju. No rīta mana tante stāstīja man un vecmāmiņai, ka vectēvs bija aizgājis arī pie viņas, piegāja, pārklāja ar segu, pastāvēja un izgāja.”
“Man tēvs aizsaulē devās pirms divdesmit gadiem. Pa šo laiku viņš man nekad neredzējās sapņos, bet, kad viņš aizgāja, es naktī mājās dzirdēju tikai viņam raksturīgas skaņas. Reiz dzirdēju, kā viņš ar atslēgu atver durvis, tiekot no nakts maiņas mājās, citu reizi dzirdēju viņa soļus koridorā, vai kā viņš virtuvē no galda atbīdīja krēslu un apsēdās. Parādījās kādas puscaurspīdīgas ēnas.
Bet pēc četrdesmit dienām pēc viņa aiziešanas viss pārstāja. Naktīs valdīja ideāls klusums: ne grīdas dēļu čīkstēšana, ne vēja caurvējš, ne atslēgu skaņa, ne krēsla šķindoņa pa grīdu. Pēc dažiem gadiem pēc tēva aiziešanas aizsaulē devās vectēvs. Viņš naktīs mīlēja skatīties televizoru un dzert tēju, vienmēr pa grīdu šļūkājot kājas. Pēc viņa aiziešanas es atkal sāku dzirdēt šīs skaņas.
Vecmāmiņa un mamma mierināja mani, sakot, ka tie ir mani izdomājumi, ka bailēm ir lielas acis. Pēc četrdesmitajām dienām atkal viss aprima. Bet, kad mēs pārcēlāmies no tā dzīvokļa, vecmāmiņa man atzina, ka arī viņa dzirdēja tās skaņas un ka viņai tur bija bail!”
“Aizsaulē devās mana vedekla, aizgāja deviņas dienas, es mājās mainīju gultas veļu, un viņa pagāja garām manā priekšā tajā apģērbā, kurā viņu guldīja zemē. Teikt, ka biju samulsusi— tas ir par maz. Es stāvēju ar atvērtu muti un gultas pārklāju rokās, kamēr durvis, kuras bija aizvērtas, atvērās un ar traku spēku aizcirtās. Es domāju, ka viņa pēdējo reizi pastaigājās pa savu māju, atvadījās un uz visiem laikiem pameta šo pasauli.”
“Tētiņš nāca pie manis atvadīties kremācijas dienā. Es aizmigu un man sapnī parādījās tēvs. Sapnī viņš nāca un teica: ‘Es esmu beidzis! Atā!’ Un viņš man nekad vairs sapnī neparādījās.”
“Kad aizsaulē devās mans mīļotais cilvēks, tad devītajā dienā pēc aiziešanas ieslēdzās radio, kas nekad mūžā nebija spēlējis, kopš to saņēmu dāvanā. Tajā nebija bateriju, un antena bija saplēsta līdz pašam pamatam. Bet pēkšņi sāka skanēt dziesma, kurā skanēja vārdi: ‘Piedod man, zeme, piedod man, māte, piedod man, mana mīļā…’ Es precīzi neatceros vārdus. Agrāk tādu dziesmu nebiju dzirdējusi. Kad vārdi tika izdziedāti, radio izslēdzās. To dzirdēja arī mana mamma. Es domāju, ka tā mans draugs man lūdza piedošanu par to, ka viņš mani pameta.”
“Mana vecmāmiņa devās uz mežu pēc sēnēm un pazuda. Visticamāk viņai mežā kļuva slikti, viņa nespēja patstāvīgi iziet ārā. Kamēr notika meklēšanas operācija, man sapnī parādījās šāds skats: es ieeju viņas dzīvoklī, bet viņa apņēmusies doties prom, turot rokās mēteli un somu. Es viņai saku: “Kur tu dodies? Es taču atbraucu.” Bet viņa, neskatoties uz mani, atbild: “Man tas ir jāizdara, es eju.”
Pēc trim dienām atrada viņu, bet bija par vēlu. Šo dienu, kad viņa man pirmo reizi sapnī parādījās, mēs ar radiem sākām uzskatīt par viņas aizsaulē došanos dienu. Un, kad pēc mūsu aprēķiniem bija 40. diena kopš viņas aiziešanas, viņa man atkal sapnī parādījās. Sapnī mēs stāvējām kopā pie dzīvokļa, apskāvāmies un viņa izklīda.”
“Tēvs devās aizsaulē. Un devītajā dienā brālim sapnī parādījās mūsu tēvs. Sapnī viņš stāvēja kopā ar draugu un priecīgi teica: “Skaties, ko es te satiku.” Un tam draugam pēc būtības bija jābūt šajā saulē. Mēs braucām uz kapsētu, dodamies pa taku, un pēkšņi brālis pie svaiga kapa apstājās kā sastingstot. Izrādījās, ka tas bija tēva drauga kaps. To kapu tikko vakar apglabāja netālu no tēva kapa.”
Kur dvēsele dodas pēc aiziešanas? Kādu ceļu tā veic? Kur atrodas dvēseles?
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Jautājumam, kur precīzi atrodas dvēsele, kura nepārtrauc eksistēt pēc ķermeniskās aiziešanas, bet pāriet citā stāvoklī, nav precīzas atbildes. Šo vietu, kurā tā dodas, nav iespējams parādīt kartē, tur nevar doties ciemos, jo bezķermeniskā pasaule atrodas pāri mūsu materiālās pasaules uztveres robežām. Tomēr mūsu tuvinieki nāk pie mums sapņos vai pat reālajā dzīvē un parāda, kā un kur viņi tagad dzīvo.
“Mana tēva jau nav teju astoņus gadus. Viņš nekad man neparādījās sapnī. Bet pirms mammas aizsaulē došanās viņš man sapnī parādījās. Sapnī tēvs ienāca manā istabā ar kādiem papīriem un teica: “Drīz saņemsi savu mantojumu.” Tas nemaz nebija sapnis, bet īstenība. Pēc nedēļas mamma pēkšņi devās aizsaulē. Pēc atvadu ceremonijas mamma man sapnī rādīja jauno dzīvokli un lūdza palīdzēt sakārtot. Citā reizē prasīja atnest mantas, jo viņa gatavojās precēties. Pat jauno uzvārdu nosauca.”
“Mans tēvs man sapnī parādījās, kā viņš skatās uz mani caur logu no ielas, kaut mēs dzīvojam devītajā stāvā. Es biju tik priecīga un jautāju viņam: ‘Kā tev tur?’ Viņš atbildēja: ‘Šeit ir labi, un šeit ir brīnišķīgi dārzi.’”
“Man sapnī parādījās vecvecmāmiņa. Viņa parādīja ciematu, kurā dzīvo, mājiņas. Tur it kā ir mūžīga vasara. Viņa arī teica, ka tur viņa ir kopā ar mīļajiem, kurus viņa satikusi savā dzīvē. Pēc tam viņa man briesmīgi nobijās un teica, ka viņai nedrīkst to stāstīt nevienam. Vairs nekad neparādījās sapnī.”
Ne vienmēr aizgājēji ar tīrām domām nāk pie saviem tuviniekiem
“Mans vīrs stāstīja par savu bērnības draugu. Viņa draudzene apprecējās un aizbrauca uz ciemu pie vīra. Vīrs izrādījās mīlēja grādīgos dzērienus un vispār neļāva dzīvot. Viņu apglabāja, un tad sākās trakums. Katru nakti viņš nāca, tad vilka aiz kājām, tad vēl ko, tad meta traukus, gāza mēbeles, pat varēja ieslēgt gaismu. Viņa trīsdesmit piecu gadu vecumā nosirmoja vienas nedēļas laikā. Izsauca priesteri, svētīja māju, bet viņš nekur neaizgāja un turpināja biedēt. Kāds ieteica sievai nolikt stabuli viņa atdusas vietā. Viņa to izdarīja, un tajā pašā naktī viss pārstāja.”
Lasi vēl: Ļoti sātīgs un viegli pagatavojams sacepums: ”Manam vīram un pat bērniem ļoti garšo”
“Manas vecmāmiņas krustmāte apglabāja savu vīru. Nekavējoties pēc atvadu ceremonijas viņa katru nakti pamodās un viņš sēdēja krēslā guļamistabā un skatījās uz viņu. Viņa tik ļoti bailēm trīcēja. Viņa pamodās nakts vidū, paskatījās — viņš sēž krēslā, viņa raudāja un dzina viņu prom. Viņa teica aizgājušajam vīram: “Ko tu te meklē? Tu taču devies aizsaulē. Mieru dod.”
Bet viņš it kā nesaprata, ka vairs nav dzīvo vidū. Šajā laikā viņa nāca pie mums un stāstīja, kā aizgājējs pie viņas katru nakti staigā. Viņa teica, ka viņa neguļ. Es gan biju bērns, bet labi atceros šo stāstu. Vecmāmiņas vienojās aiziet pie priesteriem, lai viņš svētītu māju. Bet viņš turpināja nākt. Par laimi pēc četrdesmit dienām viņš pazuda.”
