Jautājumam, kur precīzi atrodas dvēsele, kura nepārtrauc eksistēt pēc ķermeniskās aiziešanas, bet pāriet citā stāvoklī, nav precīzas atbildes. Šo vietu, kurā tā dodas, nav iespējams parādīt kartē, tur nevar doties ciemos, jo bezķermeniskā pasaule atrodas pāri mūsu materiālās pasaules uztveres robežām. Tomēr mūsu tuvinieki nāk pie mums sapņos vai pat reālajā dzīvē un parāda, kā un kur viņi tagad dzīvo.
“Mana tēva jau nav teju astoņus gadus. Viņš nekad man neparādījās sapnī. Bet pirms mammas aizsaulē došanās viņš man sapnī parādījās. Sapnī tēvs ienāca manā istabā ar kādiem papīriem un teica: “Drīz saņemsi savu mantojumu.” Tas nemaz nebija sapnis, bet īstenība. Pēc nedēļas mamma pēkšņi devās aizsaulē. Pēc atvadu ceremonijas mamma man sapnī rādīja jauno dzīvokli un lūdza palīdzēt sakārtot. Citā reizē prasīja atnest mantas, jo viņa gatavojās precēties. Pat jauno uzvārdu nosauca.”
“Mans tēvs man sapnī parādījās, kā viņš skatās uz mani caur logu no ielas, kaut mēs dzīvojam devītajā stāvā. Es biju tik priecīga un jautāju viņam: ‘Kā tev tur?’ Viņš atbildēja: ‘Šeit ir labi, un šeit ir brīnišķīgi dārzi.’”
“Man sapnī parādījās vecvecmāmiņa. Viņa parādīja ciematu, kurā dzīvo, mājiņas. Tur it kā ir mūžīga vasara. Viņa arī teica, ka tur viņa ir kopā ar mīļajiem, kurus viņa satikusi savā dzīvē. Pēc tam viņa man briesmīgi nobijās un teica, ka viņai nedrīkst to stāstīt nevienam. Vairs nekad neparādījās sapnī.”
Ne vienmēr aizgājēji ar tīrām domām nāk pie saviem tuviniekiem
“Mans vīrs stāstīja par savu bērnības draugu. Viņa draudzene apprecējās un aizbrauca uz ciemu pie vīra. Vīrs izrādījās mīlēja grādīgos dzērienus un vispār neļāva dzīvot. Viņu apglabāja, un tad sākās trakums. Katru nakti viņš nāca, tad vilka aiz kājām, tad vēl ko, tad meta traukus, gāza mēbeles, pat varēja ieslēgt gaismu. Viņa trīsdesmit piecu gadu vecumā nosirmoja vienas nedēļas laikā. Izsauca priesteri, svētīja māju, bet viņš nekur neaizgāja un turpināja biedēt. Kāds ieteica sievai nolikt stabuli viņa atdusas vietā. Viņa to izdarīja, un tajā pašā naktī viss pārstāja.”
Lasi vēl: Ļoti sātīgs un viegli pagatavojams sacepums: ”Manam vīram un pat bērniem ļoti garšo”
“Manas vecmāmiņas krustmāte apglabāja savu vīru. Nekavējoties pēc atvadu ceremonijas viņa katru nakti pamodās un viņš sēdēja krēslā guļamistabā un skatījās uz viņu. Viņa tik ļoti bailēm trīcēja. Viņa pamodās nakts vidū, paskatījās — viņš sēž krēslā, viņa raudāja un dzina viņu prom. Viņa teica aizgājušajam vīram: “Ko tu te meklē? Tu taču devies aizsaulē. Mieru dod.”
Bet viņš it kā nesaprata, ka vairs nav dzīvo vidū. Šajā laikā viņa nāca pie mums un stāstīja, kā aizgājējs pie viņas katru nakti staigā. Viņa teica, ka viņa neguļ. Es gan biju bērns, bet labi atceros šo stāstu. Vecmāmiņas vienojās aiziet pie priesteriem, lai viņš svētītu māju. Bet viņš turpināja nākt. Par laimi pēc četrdesmit dienām viņš pazuda.”
