Mantojums un vēlīnā mīlestība: kas notiek, ja bērni vai tuvāki radi nav mierā ar šo laulība un vai ir iespēja ko mainīt
Mantojuma jautājumi reti kad ir vienkārši. Bet, kad cilvēks apprecas mūža nogalē, tie var kļūt īpaši sarežģīti — īpaši, ja jaunā laulība pārsteidz pārējos radiniekus. Iespējamās aizdomas, emocijas un interese par mantu veido emociju kokteili. Un ne reti – šādas situācijas nonāk līdz attiecīgajām iestādēm.
Stāstu par laulībām un mantojumu netrūkst, un zem katra no tiem slēpjas dzīves pārpratumi vai pat viltības. Lūk, trīs patiesi piemēri no dzīves, kas izgaismo dažādas puses — gan cilvēku gribu, gan ģimenes attiecības, gan to, kā liktenis reizēm izspēlē negaidītas kārtis.
1. Tēvs bija apprecējies otrreiz, bet dēls to uzzināja tikai pēc viņa aiziešanas
Kad tēvs aizgāja mūžībā, viņa dēls devās pie notāra, lai kārtotu mantojuma lietas. Tur viņš uzzināja pārsteidzošu faktu — ir vēl kāda persona, kas pretendē uz mantojumu: viņa tēva jaunā sieva.
Izrādījās, ka tēvs bija slepeni apprecējies jau 2005. gadā, taču oficiāli nekad nebija šķīries no dēla mātes, ar kuru bija precējies jau kopš 1983. gada. Dēls uzskatīja, ka šī otrā laulība nav likumīga, un cerēja panākt tās atcelšanu un izslēgt sievu no mantiniekiem.
Tomēr atklājās vēl viens būtisks fakts: tēvs bija uzrakstījis dokumentu, kurā visu savu mantu atstāja jaunajai sievai. Tā kā papīrs bija likumīgs, neko mainīt nevarēja — mantojums tāpat tika atstāts viņai. Dēla pretenzijas netika izskatītas, jo viņš nespēja pierādīt, ka viņam būtu tiesības apstrīdēt šo laulību. Testaments bija skaidrs un nepārprotams.
2. Tēva laulība mēnesi pirms aiziešanas– vai viņš vispār saprata, ko dara
Šis stāsts ir par kādu sirmgalvi, kurš apprecējās 26. jūlijā. Bet jau 23. augustā viņš aizgāja. Viņa bērni – dēls un meita – bija pārsteigti ne tikai par notikušo, bet arī par faktu, ka mantojums tagad būs jādala ar jauno pamāti.
Abi bērni apgalvoja, ka tēva stāvoklis pēdējos gados bija strauji pasliktinājies, un viņam esot bijušas redzamas garīgas problēmas. Viņi vērsās pie speciālista.
Iestāde uzdeva veikt dokumentu pārbaudi, kuras laikā secināja, ka laulības brīdī vīrietis nav spējis saprast, ko dara. Viņš nebija spējīgs apzināti piekrist laulībai. Un bez apzinātas gribas laulība vienkārši nevar būt spēkā. Rezultātā laulība tika atzīta par spēkā neesošu, un sieviete zaudēja tiesības uz mantojumu. Visa manta palika bērniem.
3. Vecmāmiņas pēdējā laulība un mazmeitas dzīvoklis
Šis stāsts sākas ar cerību. Mazmeita bija pārliecināta, ka mantojums būs viņas – viņa bija kopā ar vecmāmiņu visu dzīvi, un reiz viņa skaidri sacījusi, ka dzīvokli atstās mazmeitai. Taču liktenim bija citi plāni.
Vecmāmiņa 60 gadu vecumā apprecējās ar kādu vīrieti. Pēc gada viņa aizgāja. Mazmeita, pārliecināta par savām tiesībām uz mantojumu, devās pie notāra, bet tur viņu sagaidīja pārsteigums – testamenta vairs nebija. Vecmāmiņa to bija atcēlusi, un jaunu nebija paspējusi uzrakstīt. Saskaņā ar likumu, mantojumu nu dalīja viņas meita (mazmeitas māte) un vecmātes jaunais vīrs.
Mazmeita mēģināja pierādīt, ka laulība bijusi tikai formāla un noslēgta ar aprēķinu. Tomēr konstatēja, ka laulātie dzīvojuši kopā, rūpējušies viens par otru un dalījuši saimniecību. Nekādu pierādījumu par piespiešanu vai laulības problēmām nebija. Lēma par labu vecmātes jaunajam vīram, un mazmeita – neskatoties uz ciešo saikni ar vecmāmiņu – nesaņēma neko.
Lasi vēl: Izdevumi civillaulībā ir dāvana, pat ja tas ir dzīvoklis; stāsts no pieredzes
Ko mums māca šie stāsti
Dzīve ir neprognozējama, un mantojuma jautājumi – vēl jo vairāk. Šie piemēri parāda, cik svarīgi ir skaidri un laicīgi sakārtot savas lietas, īpaši vecumdienās. Pat šķietami dabiska griba – atstāt īpašumu bērniem vai mazbērniem – var izrādīties veltīga, ja tā nav pareizi nostiprināta.
Laulība, pat īsi pirms aiziešanas, var būt likumīga un būtiski ietekmēt mantojuma sadali. Taču arī otrādi – ja laulības brīdī viens no partneriem nav spējīgs pieņemt lēmumus, laulību var atzīt par spēkā neesošu.
Ja kādam no mīļajiem pēkšņi parādās “jauns dzīvesbiedrs”, ar ko viņš apprecas mūža nogalē, svarīgi šo situāciju vērtēt ar prātu, nevis vien emocijām. Un, ja ir aizdomas – meklēt pierādījumus. Jo tikai ar faktiem spēs taisnīgi izlemt.
