Es noskatījos, kā Ainārs ar smagu nopūtu apsēžas pie galda. Viņš pat nepapūlējās paņemt dakšiņu, bet ar pirkstiem neuzmanīgi ieķērās manā rūpīgi kārtotajā siera platē, ko biju tik ilgi piemeklējusi “Akropoles” delikatešu nodaļā.
Viņš pāris sekundes skatījās uz uzkodām, tad ar klusu neapmierinātību atbīdīja šķīvi malā, it kā tas būtu nevis svētku mielasts, bet gan kaut kas traucējošs.
— Zini, es laikam tomēr labāk uzcepšu sev olas ar speķi. Šis viss smalkums mani šovakar tikai kaitina, gribas kaut ko normālu, — viņš paziņoja un, pat neieskatoties man acīs, devās uz virtuvi. Pa ceļam viņš vēl pārslēdza televizora kanālu.
Es paliku sēžam viena pati starp degošajām svecēm, mirdzošajām kristāla glāzēm un ēdienu, kurā bija ielikta visa mana diena un, ja godīgi, arī liela daļa sirds. Tajā brīdī manī iestājās klusums. Tas nebija tas bīstamais klusums, kas valda pirms negaisa, kad gribas kliegt un plēst traukus.
Tas bija tukšuma klusums – brīdis, kad tu pēkšņi ieraugi visu ainu skaidri, bez rozā brillēm. Es sapratu: nav jēgas kliegt, nav jēgas skaidrot vai lūgties pēc atzinības. Ja vīrietis nespēj ieraudzīt tavu sirdi un pūles tavā pašas 30. jubilejā, viņš tās neieraudzīs nekad.
Es lēnām piecēlos. Katra kustība šķita pārdomāta un mierīga. Iegāju guļamistabā un izvilku to pašu lielo iepirkumu somu, ar kuru pirms pāris dienām biju lepni stūmusi pilnos “Maximas” ratiņus.
Tikai šoreiz es tajā nesāku likt delikateses. Ar dīvainu viegluma sajūtu es sāku tajā mest savas drēbes – džemperi, džinsus, savu mīļāko kleitu. Tas nebija dusmu izvirdums, tas bija loģisks noslēgums kaut kam, kas jau sen bija sācis drupt.
Pēc desmit minūtēm es iznācu koridorā ar mēteli mugurā un somu rokā. Virtuvē čurkstēja panna – Ainārs cepa savas olas. Viņš pat nepagriezās, tikai pavirši pārpleta pār plecu: — Uz kurieni tu tagad taisies? Vakars taču tikko sākās. — Prom, Ainār, — es mierīgi noteicu, aizpogājot mēteli.
— Šīs bija manas pēdējās vakariņas tev. Pirmās vakariņas manai jaunajai dzīvei es paņemšu līdzi.
Es atgriezos istabā, sakrāmēju rūpīgi gatavotās jūras veltes un tos dārgos sierus kastītēs un devos pie māsas. Kad es izgāju pa durvīm, es pirmo reizi jutu nevis skumjas, bet milzīgu atvieglojumu.
Mēs ar māsu sēdējām uz viņas terases, ietinušās siltos pledos. Mēs ēdām tās pašas “smalkās” vakariņas, kuras Aināram šķita par sarežģītu, un dzērām vīnu no tām pašām glāzēm, ko biju paguvusi paķert līdzi. Es neraudāju.
Gluži pretēji – es smējos un pirmo reizi pēc ilga laika jutos patiesi viegla. Trīsdesmit gadu jubileja bija izdevusies, jo es beidzot biju pieņēmusi lēmumu, kuru vajadzēja pieņemt jau sen.
Svarīgākā stāsta atziņa
Lielas nodevības nesākas ar citu sievieti vai meliem. Tās sākas ar pilnīgu vienaldzību pret otra cilvēka pūlēm, mazajiem sapņiem un pat pret viņa paša nozīmīgākajiem dzīves mirkļiem.
Ja tavs partneris tavu mīlestību un gādību sāk uztvert kā pašsaprotamu servisu, kuram jebkurā brīdī var izteikt neapmierinātību, tad viņš nav pelnījis ne sekundi no tava dārgā laika.
Mana 30. dzimšanas diena kļuva par vērtīgāko dāvanu manā dzīvē. Ne dārglietu vai solījumu dēļ, bet tāpēc, ka tajā naktī es beidzot pa īstam ieraudzīju pati sevi.
Es ieraudzīju sievieti, kura ir pārāk vērtīga, lai savus labākos gadus tērētu cilvēkam, kurš viņas jubilejā nespēj sniegt pat vienkāršu “paldies”.
Savu trīsdesmitgadi es nosvinēju brīva. Un ziniet? Nākamajā rītā, ejot garām ziedu salonam, es sev nopirku lielāko rožu pušķi visā Rīgā. Tas smaržoja pēc jauna sākuma un brīvības.
Vai jums ir nācies piedzīvot, ka jūsu pūles un mīlestība tiek uzskatīta par pašsaprotamu un pilnībā noniecināta? Vai ir vērts glābt attiecības pēc tam, kad partneris ir izrādījis šādu vienaldzību jūsu svarīgākajā dienā? Dalieties savos stāstos komentāros!
