“Mārtiņ, mūsu saziņa nav iespējama. Novēlu tev visu labu.” Bloķēt nesāku. Lai lasa. Lai zina, ka tā nedrīkst. Lai gan, visticamāk, viņš pat nesapratīs. Šāda tipa cilvēkiem robežu pārkāpšana ir norma. Viņi patiesi uzskata, ka, ja viņi uztur sievieti (vai plāno to darīt), tad viņiem ir tiesības uz pilnu piekļuvi. Bet es neesmu prece. Es neesmu viņa veiksmīgās dzīves papildinājums. Esmu cilvēks. Ar savu iekšējo pasauli, kuru nevar atvērt pēc pirkstu klikšķa.
Visu dienu es staigāju kā miglā. Darbā kolēģi jautāja, vai viss kārtībā. Es māju ar galvu. Runāt negribējās. Vakarā piezvanīja dēls. Pajautāja, kā iet. Es gribēju samelot, pateikt “normāli”. Bet balss notrīcēja.
— Mammu, tev viss kārtībā — viņš uzreiz pajautāja.
— Nedaudz nav kārtībā. Sanāca neliels starpgadījums ar vienu cilvēku.
— Vīrieša dēļ?
— Jā.
— Mammu, tu taču zini, tu man esi pati labākā. Neļauj nevienam sevi apvainot.
Šie vienkāršie vārdi mani atbalstīja vairāk nekā jebkādi pārgudrie raksti un ieteikumi. Mēs parunājām vēl kādas divdesmit minūtes. Viņš pastāstīja par mācībām, par draugiem. Kad es noliku klausuli, kļuva vieglāk. Es neesmu viena. Man ir ģimene. Man esmu es pati.
Pagāja nedēļa
Es izdzēsu anketu no iepazīšanās vietnes. Nolēmu ieturēt pauzi. Man vajag laiku, lai atkal iemācītos uzticēties. Ne visiem pēc kārtas, bet sev. Savām sajūtām. Toreiz kafejnīcā, ka viņš ielīda somā, mans prāts reaģēja ātrāk par viņa. Tas bija signāls. Bet es to gandrīz ignorēju pieklājības dēļ. No vēlmes būt “ērtai”. Tagad es zinu: ja ir smagi, ja iekšā viss saraujas kamolā — ir jāiet prom. Nav jāskaidro. Nav jāmāca. Jāiet prom.
Dažreiz es atceros viņa seju. To neizpratnes izteiksmi, kad es piecēlos un aizgāju. Viņš tiešām nesaprata, ko izdarīja nepareizi. Viņam tas bija normāli. “Vienkārši paskatījās.” Bet šajos vārdos slēpjas tik daudz necieņas. Tik daudz nevērības. Es sapratu, ka daudziem mana vecuma vīriešiem sieviete ir funkcija. Jābūt skaistai, klusai, paredzamai. Bet, ja viņai ir sava soma, kurā nedrīkst līst bez atļaujas — tas jau ir dumpis.
Es sēžu tagad virtuvē, rakstu šo tekstu. Aiz loga atkal līst. Bet man ir silti. Uz galda stāv mana soma. Tā pati. Tā stāv savā vietā. Un nevienam nav tiesību tai pieskarties, izņemot mani. Vai tas ir sīkums? Varbūt. Kādam tie ir nieki. “Padomā tik, soma.” Bet no tādiem sīkumiem veidojas mūsu dzīve. No tiesībām pateikt “nē”. No tiesībām aizvērt durvis. No tiesībām uz noslēpumu, kas pieder tikai tev.
Es nezinu, vai es vēl kādu satikšu. Iespējams, jā. Iespējams, nē. Bet es skaidri zinu, ka nākamais cilvēks, kurš man tuvosies, zinās noteikumus. Viņš nerakāsies manā tālrunī. Viņš nerakāsies manās lietās. Viņš klauvēs pie manas dvēseles durvīm, nevis lauzīs slēdzeni. Tāpēc, ka es esmu pelnījusi cieņu. Ne par kādiem nopelniem, ne par vecumu, ne par izskatu. Bet vienkārši tāpēc, ka es esmu.
Sievietes, mīļās, dārgās. Ieklausieties sevī. Ja jums šķiet, ka kaut kas nav kārtībā — jums nešķiet. Ja roka stiepjas pēc jūsu somas, tālruņa, dienasgrāmatas — apturiet to. Uzreiz. Pirmajā randiņā. Desmitajā. Nebaidieties izskatīties pēc iedomīgas. Labāk būt “iedomīgai” ar saglabātu nervu sistēmu nekā ērtai sievietei ar sagrautu dzīvi. Robežas — tie nav mūri. Tas ir apzīmējums tam, kur beidzos es un sācies tu. Un, ja cilvēks neredz šo līniju, viņš neredz arī jūs.
Bet ko domājat jūs? Kur jums novilkta atļautā robeža attiecībās? Varbūt es reaģēju pārāk asi, vai tomēr man bija taisnība? Uzrakstiet komentāros, man ir svarīgi zināt jūsu viedokli. Jo dažreiz šķiet, ka tu esi viena šajā laivā, bet izrādās — apkārt ir vesela flote tādu pašu, kas mācās turēt aizsardzību sava miera labad.
