Kas vainas runām par lieko svaru?

Otrdien, kad savu ceļu uzsāka tiešsaistes petīcija, kuru parakstīja tūkstošiem cilvēku, sociālajā portālā „Facebook” tika paziņots, ka tiks izņemts „feeling fat” („jūtos resns”) no saraksta ar statusa atjaunošanas emociju ikonām. Petīcijā strīdējās par to, ka apsūdzētā emociju ikona ar tā apaļajiem vaigiem un dubultzodu pastiprināja negatīvus ķermeņa tēlus, un izskatās, ka „Facebook” pārstāvji tam piekrīt.

Vai patiešām ir tik svarīgi tas, ka tu visiem pasaki, cik resns tu jūties? Galu galā vienkāršs „Es esmu tik resns!” var izvērsties veselā līdzjūtīgu balsu jūrā, kas saka, „Es arī!” vai „Tu esi skaists tāds, kāds tu esi!”. Un tas palīdzēs tev justies labāk, kā arī palīdzēs labāk justies citiem – vai ne?

Nepareizi. Cilvēks, kurš studē šāda veida publisku savu ķermeņu noniecināšanu, kuru pazīst arī kā „runas par resnumu”, ir zināms, ka tas visticamāk liks tev justies sliktāk. Un tas varētu sabojāt noskaņojumu citiem cilvēkiem līdz ar tevi.

Savstarpēja ķermeņa kaunināšana ir praktiski kļuvusi par sieviešu kārtas pārstāvju rituālu (lai gan arī vīrieši tajā iesaistās). Aptaujā, tika atklāts, ka vairāk nekā 90% no mums apkārtējām sievietēm atzinās, ka iesaistās runās par lieko svaru – neņemot vērā faktu, ka tikai 9% no viņām bija problēmas ar lieko svaru. Citā aptaujā, kura tika publicētažurnālā „Journal of Health Psychology”, tika iztaujātas tūkstošiem sieviešu vecumā no 16 līdz 70 gadiem. Pretēji stereotipam par to, ka runās par lieko svaru iesaistās jaunas sievietes, mēs atklājām, ka runas par lieko svaru ir izplatītas visās vecuma un ķermeņa izmēru grupās.

Vēl jo svarīgāk, runas par lieko svaru nav nekaitīgs savstarpējas satuvināšanās rituāls. Runas par korpulentumu tika sasaistītas ar kaunu par ķermeni, neapmierinātību ar ķermeni un ēšanas traucējumiem. Runas par to neiedvesmo sievietes pieņemt izvēlēties dzīvot veselīgāk vai rūpēties par saviem ķermeņiem; patiesībā šīs kauna sajūtas noved biežāk pie pretējā.

Šādas runas par lieko svaru ir arī lipīgas. Mēs pasaulē nevaram kontrolēt daudz ko. Mēs nevaram apturēt reklāmu ievietotājus no attēlu apstrādāšanas ar programmu „Photoshop”. Mēs nevaram likt modes industrijai pārstāt dot priekšroku slaidām modelēm. Toties mēs varam kontrolēm vārdus, kas nāk ārā no mūsu pašu mutēm. Un, kad sievietes sāk uzdot jautājumus, vai viņu ķermeņi ir pietiekoši labi, viņas var izraisīt to, ka citas sievietes sāk darīt to pašu. Lielu devu pašapziņas graušanā un celšanā dod arī vīrieši, kuri izsakās netoleranti par sieviešu ķermeņiem, lai gan paši ļoti labi apzinās, ka viņi arī nav nekādi Zevi ar perfektajiem augumiem.

Arī vīrietim ir jāsāk domāt līdzi savai vārdu izvēlei, kā un kam to saka, jo kāds vīrietis kādreiz arī tavu meitu nosauks par resnuli.

Avots: nytimes.com