Gaida tikko bija beigusi sarunu ar vedeklu, un ausīs vēl skanēja pašas balss, pilna ultimātu: “Nu, ja galda nebūs, tad es uz mazdēla dzimšanas dienu nebraukšu”
Gaidas kundze drūmi palūkojās uz pogu telefonu savā rokā. Frāze palika karājamies plašā dzīvokļa klusumā. Tajā brīdī Gaidas kundze pati sev šķita nepiekāpīga, taču iekšienē viss sarāvās no rūgtuma. Galu galā runa bija par viņas vienīgā mazdēla Pēterīša dzimšanas dienu. Bet viss sākās ar šķietami nevainīgu telefonsarunu.
— Mammu, čau, — Roberta balss vada otrā galā skanēja ierasti silti, taču ar vieglu, tikko jaušamu saspringuma noti.
— Robert, sveiks! Nu, kā iet? Gatavojaties? Es jau pasūtīju kūku, to pašu ar zaķi, kāda Pēterītim garšo, un nopirku krekliņu ar supervaroni. Tu tikai precizē izmēru, vai neesmu kļūdījusies?
— Mammu, paldies, protams. Bet mums šis tas jāpārrunā, — Roberts ieturēja pauzi. — Mēs šogad gribam sarīkot dzimšanas dienu citādāk. Ne pie liela galda, kā parasti…
— Kā tas ir? Bet kur tad visi sēdēs? Viesi? — Gaidas kundze kļuva piesardzīga.
— Mēs nolēmām rīkot tematisko ballīti “Indiana Džonss” stilā. Kvests, dārgumu meklēšana parkā, pēc tam pikniks svaigā gaisā. Šašliki, sviestmaizes, augļi. Viegli, jautri, bērni būs sajūsmā.
Klausulē iestājās klusums. Gaidas kundze domās pārcilāja ledusskapi, kas bija pilns ar viņas sagatavotajiem salātiem — “Rasolu”, “Siļķi kažokā”, viņas firmas tīteņiem un biezpienmaizītēm.
— Pikniks? — viņa beidzot izdvesa. — Ārā? Bet ja nu vējš? Lietus? Un ko, visi uz zemes sēdēs?
— Mammu, būs plediņi, saliekamās mēbeles. Viss būs civilizēti. Un Sandra visu ir pārdomājusi, — apņēmīgi noteica Roberts.
Vedeklas pieminēšana Gaidas kundzi aizskāra vēl vairāk. Tā vienmēr bija viņas ideja — Sandras.
Jauna, mūsdienīga, viņa pastāvīgi kaut ko izdomāja, atstumjot vīramāti un viņas novecojušās metodes otrajā plānā.
— Sandra… — novilka Gaidas kundze. — Skaidrs. Tātad manu kūku ar zaķi jūs ēdīsiet uz zemes, putekļos? Un manus tīteņus tāpat?
— Mammu, nedramatizē. Kūku mēs apēdīsim, protams. Bet no pārējā mēs gribētu atteikties. Tā ir tikai viena diena, un tā ir domāta Pēterim. Lai ir tā, kā gribas viņam…
— Piecos gados viņš vēl nezina, ko grib. — piebilda Gaida. — Viņš grib, lai vecmāmiņa atnāk un viss būtu cilvēcīgi, pie galda, kā normāli pierasts.
— Mammu, nu tu velti tā runā… Tā pieradusi esi tikai tu, bet laiki mainās.
Saruna nonāca strupceļā. Roberts, kurš centās būt tilts starp divām svarīgākajām sievietēm savā dzīvē, galu galā padevās, apsolot pārzvanīt. Nākamās dažas dienas pagāja aukstā klusumā. Gaidas kundze gaidīja, ka dēls pārdomās. Viņa zvanīja draudzenēm, un tās, viņu atbalstot, māja ar galvām:
— Jaunatne, ko no viņiem ņemt? Tradīcijas neciena.
2026. gada janvāra enerģētika: veiksmīgākie datumi katrai zodiaka zīmei
Gaida jutās nevis vienkārši kā vecmāmiņa, viņa jutās kā pavarda sargātāja, kuru kāds mēģina nodzēst. Un lūk, šodien, divas dienas pirms svētkiem, atskanēja zvans. Tā bija Sandra. Vedeklas balss bija lietišķi pieklājīga, bez siltuma.
— Gaidas kundze, labdien. Mēs gribējām galīgi saskaņot ar jums sestdienas plānus. Vai jūs brauksiet?
— Sandra, bet kāda tam jēga? — ledainā tonī vaicāja vīramāte. — Lai pastāvētu pļaviņā, it kā mēs būtu kaut kādi bezpajumtnieki? Es uz aukstas zemes sēdēt nevaru. Un Pēteris var saaukstēties. Nē, nu gan. Vai nu normāls galds, kā cilvēkiem, vai arī…
Viņa gaidīja, ka Sandra piekāpsies, nobīsies. Bet vedekla atbildēja mierīgi un stingri:
— Mēs visu jau esam izlēmuši un sarunājuši ar animatoriem. Pēterim šī ideja ļoti patīk. Mēs būsim priecīgi jūs redzēt, bet plānus nemainīsim. Tāda ir mūsu un Roberta pieeja audzināšanai un svētkiem.
Un tad no Gaidas kundzes mutes izlauzās tas liktenīgais:
— Nu, ja galda nebūs, tad es uz mazdēla dzimšanas dienu nebraukšu!
— Žēl gan. Mēs jūs gaidīsim, un Pēteris arī, — Sandra nopūtās klausulē.
Lasi vēl: “Bez manas pensijas tu neiztiks,” mans vīrs ķiķināja, “Trīs mēnešu laikā es aizbraucu uz Jūrmalu”
Pirmssvētku ķnuda
Saruna pārtrūka. Un tā Gaida stāvēja pie loga. Viņa iztēlojās, kā Pēteris meklēs viņu viesu pūlī. Bet doma par to, lai piekāptos, atzītu šīs “skuķes” taisnību, bija nepanesama. Tikmēr Roberta un Sandras dzīvoklī valdīja pirms svētku kņada. Roberts bija drūms. Viņš klusējot kārtoja kastēs pirātu aksesuārus — pārsējus, dārgumu kartes, rotaļu tālskatus.
— Viņa nebrauks, Sandra. Es nevaru tam ticēt…
Sandra, tinot sviestmaizes pārtikas plēvē, apstājās un pienāca pie vīra.
— Robert, es saprotu, ka viņai ir grūti. Viņa ir pieradusi citādāk. Bet tā taču nav viņas dzimšanas diena. Tie ir Pētera svētki, un mums ir tiesības tos rīkot tā, kā uzskatām par pareizu. Viņa izvēlējās principus, nevis mazdēlu. Tas ir viņas lēmums.
— Bet viņa taču ir vecmāmiņa un viņa viņu tik ļoti mīl…
— Mīlestība — tā nav tikai kontrole un nosacījumi “es nākšu tikai tad, ja viss būs pēc mana prāta”, — maigi teica Sandra. — Es negribu, lai Pēteris augtu ar sajūtu, ka svētki ir pienākums, smags darbs, ēdot salātus un sēžot pie galda. Lai tas ir piedzīvojums.
Pa durvīm iebāzās maza galviņa ar izpūrušiem matiem. Pēteris, turot rokās rotaļu kuģi, pajautāja:
— Tēti, vai vecmāmiņa Gaida meklēs dārgumus kopā ar mums?
— Vecmāmiņa… vecmāmiņa, iespējams, nevarēs, dēliņ. Viņai ir darīšanas, — Roberts norija kamolu kaklā. — Bet kūku viņa tik un tā nodos.
— Bet es ļoti gribu, lai viņa atnāk, — Pētera seja kļuva domīga.
Pēterīša dzimšanas diena izvērtās pārsteidzoši saulaina un silta. Parku pieskandināja bērnu jautrie saucieni, kuri bija tērpušies kā pirāti un piedzīvojumu meklētāji. Roberts Lielā Avantūrista lomā vadīja dārgumu meklēšanu. Sandra kā uzticama palīdze dalīja cienastu un raudzījās, lai neviens nepazustu. Pēteris skraidīja mirdzošām acīm, pilnībā iegrimis spēlē. Taču jautrākajos brīžos Roberts pamanīja, kā dēls uz mirkli apklust un skatās parka ieejas virzienā — viņš meklēja vecmāmiņu…
Jaungada salāti Olivjē stilā – garšīgi, sātīgi, ātri pagatavojami un vizuāli ļoti glīti
Svētki tuvojās noslēgumam. Dārgumi (lāde ar šokolādes monētām un mazām rotaļlietām) bija atrasti, un Gaidas ceptā kūka — apēsta. Apmierinātie un nogurušie viesi sāka izklīst. Roberts palīdzēja Sandrai savākt mantas. Pēkšņi viņš ieraudzīja pazīstamu stāvu uz soliņa, patālāk no viņu jautrās kompānijas.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
