„Kas vēl nebūs. Ja nav noklāta galda, tad es arī nenākšu uz mazdēla dzimšanas dienas ballīti” paziņoja Gaida

Tā bija Gaida. Viņa sēdēja, taisna un neomulīga, savā labākajā mētelī un ar milzīgu somu rokās.

 

Atnāca

Viņa vēroja viņus, neuzdrošinoties pieiet klāt. Roberta sajutās neērti. Viņš kaut ko pateica sievai. Sandra paskatījās tajā virzienā, un viņas seja kļuva maigāka.

— Pēter, — Roberts pasauca dēlu. — Paskaties, kas pie mums atnāca.

Zēns pagriezās un, ieraugot vecmāmiņu, ar neviltota prieka saucienu metās pie viņas.

— Vecmāmiņ! Tu atnāci! Bet mēs dārgumus jau atradām.

Gaida nespēja valdīt smaidu. Viņa apskāva mazdēlu, piespieda pie sevis, aizverot acis no uznākušajām emocijām.

— Piedod man, dārgais, es nokavēju.

— Galvenais, ka tu tik un tā atnāci.

Roberts un Sandra lēnām piegāja pie viņiem.

— Mammu, — klusi teica vīrietis. — Mēs priecājamies, ka tu tomēr atnāci.

Gaida pacēla acis uz dēlu. Viņas skatiens bija noguris, bez ēnas no iepriekšējā diženuma.

— Es… es nevarēju neatnākt. Es izcepu biezpienmaizītes, — sieviete pamāja uz savu somu.

Pēteris priecīgi iesmējās un sāka ātri vilkt ārā no tās vēl siltās biezpienmaizītes.

— Tad tepat arī paēdīsim? — ierosināja Roberts un sāka klāt uz zemes pledu.

Pēc pāris minūtēm četrotne apmierināti tiesāja biezpienmaizītes, uzdzerot tēju no termosa, ko Gaidas kundze arī bija paņēmusi līdzi. Lai gan dzimšanas diena neizvērtās gluži tāda, kādu viņa vēlējās, Gaidas kundze bija laimīga.

Lasi vēl: “Lauku bērnudārza epopeja turpinās” saka Maija, “bērnu vecāki bija satraukti, jo viņi dzimšanas dienā neatnesa saldumus”

Atziņa par mīlestību, kas spēj piekāpties

Šis stāsts mums māca, ka patiesa mīlestība ir drosme nolikt malā savu lepnumu un principus par labu otra cilvēka priekam. Bieži vien mēs savus ieradumus un priekšstatus par to, kā lietām “jābūt”, kļūdaini nosaucam par tradīcijām vai rūpēm, taču patiesībā tie mēdz kļūt par instrumentiem, ar kuriem mēģinām kontrolēt savus tuvākos. Šajā situācijā var saskatīt trīs būtiskus dzīves mācību slāņus:

Paaudžu konflikts un adaptācija: Gaidas kundzes sākotnējā reakcija nebija ļaunprātīga – tā bija bailes, ka viņas vērtības (klāts galds, mājīgums, zināma kārtība) vairs nav vajadzīgas. Tomēr stāsta kulminācija parāda, ka tradīcijas neizmirst, tās tikai maina formu. Sēdēšana uz pleda un silto biezpienmaizīšu ēšana ārpus ierastā rāmja kļuva par jaunu, vēl sirsnīgāku tradīciju, jo tajā brīdī svarīgākais bija nevis trauki uz galda, bet gan kopā būšana.

Robežu nospraušana ar cieņu: Roberta un Sandras rīcība rāda, cik svarīgi ir vecākiem noteikt savas ģimenes robežas, tajā pašā laikā neaizverot durvis pavisam. Viņi nepiekāpās Gaidas ultimātam, jo svētki piederēja Pēterītim, taču viņi neatraidīja vecmāmiņu, kad viņa tomēr ieradās. Tas ir stāsts par to, ka mēs varam nepiekrist saviem tuviniekiem, bet mēs joprojām varam viņus mīlēt un pieņemt.

Bērna sirds gudrība: Pēterīša reakcija ir stāsta emocionālais kodols. Bērnam nav svarīgi, vai vecmāmiņa piekrita vecāku plānam vai nē; viņam bija svarīgi, ka viņa ir klāt. Bērni jūt pieaugušos, un vecmāmiņas neierašanās būtu atstājusi iespaidus viņa atmiņās par šo dienu. Gaidas kundzes spēja “pārkāpt sev pāri” un ierasties parkā, lai arī sākumā sēžot malā, bija lielākā dāvana, ko viņa varēja pasniegt savam mazdēlam – apziņu, ka viņš ir svarīgāks par viņas aizvainojumu.

Galvenā mācība

Dzīvē būs daudz situāciju, kurās mums šķitīs, ka mūsu taisnība ir fundamentāla. Tomēr, kad mēs sastopamies ar izvēli starp “man ir taisnība” un “es esmu kopā ar savējiem”, laime gandrīz vienmēr slēpjas otrajā izvēlē. Reizēm ir nepieciešams apsēsties uz zāles un apēst biezpienmaizīti putekļos, lai saprastu, ka tieši tajā mirklī pasaule ir vispilnīgākā.