Vienkāršas sastāvdaļas un pavisam maz laika: dalos ar savu recepti, kā pagatavot sātīgu uzkodu, kas burtiski kūst mutē.
Nesen pie mums ciemos pieteicās vecie draugi, un es sapratu, ka laika lielai gatavošanai man vienkārši nav. Virtuvē atradu parastu baltmaizes batonu, bundžiņu šprotu un dažas olas, kas palikušas pāri no brokastīm. Nolēmu nerīkoties kā parasti, bet pamēģināt ko nedaudz citādāku, lai uzkoda uz galda izskatītos glītāk un svinīgāk.
Kāpēc tās sauc par „pūkainajām”
Pats nosaukums radās procesā, kad ieraudzīju, kā izskatās maizītes pēc izņemšanas no krāsns. Siers virsū bija sakusis tik viegli un gaisīgi, ka tiešām atgādināja pūkainu micīti. Parasti mēs šprotes liekam uz maizes šķēles vienas pašas, bet šis variants garšo pavisam citādi.
Šeit nav tās ierastās eļļas sajūtas, kas reizēm traucē, ēdot šprotes. Viss pildījums ir krēmīgs, pikants un ļoti sātīgs. Viesi sākumā domāja, ka esmu izmantojis kaut ko eksotisku, bet patiesībā tās ir tās pašas labi zināmās sastāvdaļas, tikai nedaudz citādākā izpildījumā.
Pildījuma sagatavošana ir galvenais darbs
Es sāku ar olu novārīšanu. Kad tās ir atdzisušas, es tās sarīvēju uz smalkas rīves, lai masa būtu pēc iespējas viendabīgāka. Tad ņemu šprotes un bļodiņā saspaidu tās ar dakšiņu. Es parasti noleju nost lieko eļļu, lai maizītes nekļūtu pārāk treknas un batons neizmirkst.
Klāt pievienoju smalki sagrieztu marinētu gurķi. Tas dod to vajadzīgo skābumu, kas tik labi sader ar kūpināto zivi. Visu samaisu ar pāris karotēm majonēzes. Man patīk piešaut klāt arī mazu drusciņu saspiesta ķiploka, jo tas virtuvē rada tādu apetīti rosinošu smaržu.
Kā iegūt pareizo “cepuri”
Maizītes es kārtoju uz plāts, kas izklāta ar cepamo papīru. Uz katras šķēles lieku kārtīgu karoti sagatavotās šprotu masas. Svarīgi to izlīdzināt līdz pašām maliņām, lai maize krāsnī neapkaltu.
Tad nāk kārta sieram. Es izvēlos kādu no klasiskajiem Latvijas sieriem, jo tie labi kūst. Sieru rīvēju uz rupjās rīves un bagātīgi pārkaisu pāri katrai maizītei. Nevajag sieru piespiest ar rokām. Lai tas paliek gaisīgs un brīvs, tad arī sanāks tas pūkainais efekts, par ko visi tā brīnās.
Cepšana un pasniegšana
Krāsni uzsildu līdz 180 grādiem. Maizītes tur nav jātur ilgi, pietiek ar kādām desmit vai piecpadsmit minūtēm. Tiklīdz redzu, ka siers ir izkusis un sāk parādīties pirmie zeltainie plankumiņi, velku plāti ārā.
Māja uzreiz piepildās ar siltu, mājīgu aromātu. Šīs uzkodas vislabāk garšo, kamēr tās vēl ir nedaudz siltas, bet arī atdzisušas tās ir lieliskas. Pēdējo reizi, kad tās gatavoju, šķīvis palika tukšs vēl pirms mēs bijām tikuši līdz pamatēdienam.
Ar ko aizstāt šprotes, ja gribas ko citu
Es zinu, ka ne visi ir lieli šprotu cienītāji. Dažreiz gribas ko maigāku vai vienkārši pamainīt garšu, lai neapniktu. Labā ziņa ir tāda, ka šī “pūkainā” siera cepure sader ar gandrīz jebko.
Ja mājās nav šprotu, es bieži izmantoju vārītu vistas fileju. To vajag sasmalcināt pēc iespējas smalkāk vai pat saplucināt ar dakšiņu. Vista kopā ar sieru un ķiplociņu garšos pēc kārtīga, sātīga sacepuma. Tā ir droša izvēle, ja pie galda ir bērni, kuriem zivis ne vienmēr iet pie sirds.
Vēl viens lielisks variants ir vārīta desa vai šķiņķis. Arī tos var sarīvēt uz rupjās rīves un sajaukt ar olu un majonēzi. Garša būs pazīstama un nedaudz atgādinās picu, bet siera micīte to padarīs daudz interesantāku.
Sastāvdaļas, ko es izmantoju:
Baltmaizes batons vai tostermaize: 1 gabals.
Šprotes eļļā: 1 bundžiņa.
Vārītas olas: 3 gabali.
Marinēti vai sālīti gurķi: 2–3 vidēji gabali.
Cietais siers: aptuveni 200–250 grami.
Majonēze: 3–4 ēdamkarotes.
Ķiploka daiviņa: 1 gabals (pēc vēlēšanās).
Melnā piparu šķipsniņa.
Svaigi zaļumi: dekorēšanai (parasti izmantoju dilles).
Pašās beigās es parasti uzkaisu nedaudz svaigu diļļu. Tās piešķir ne tikai krāsu, bet arī papildina kūpinājuma garšu. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad visvienkāršākās lietas izrādās tās pašas labākās. Nav jāpērk dārga gaļa vai svešzemju delikateses, lai iepriecinātu viesus.
