Anna atkal piegāja pie loga un mēģināja ieraudzīt kaut ko krēslainajā pagalmā. Aiz stikla lēni bira viegls februāra sniegs, apsedzot ciemata kluso ieliņu mājas ar baltu pārklāju. Ģimenes kaķis Barsiks atkal bija pazudis savās noslēpumainajās gaitās.
– Andri, varbūt tomēr iesim viņu pameklēt? – Anna vērsās pie vīra, kurš ērti sēdēja savā iecienītajā krēslā ar avīzi rokās. – Nu taču, Barsiks katru vakaru dodas prom, – Andris pameta skatienu pār brillēm un uzlūkoja sievu. – Anna, kas ar tevi – kā maza meitene! Kaķis taču ir pieaudzis, pats tiks galā. Izies savu apli un atgriezīsies.
– Kāda apkārtstaigāšana viņa vecumā? – Anna nervozi iztaisnoja aizkaru. – Viņam ir divpadsmit gadu! Pēkšņi slikti jūtas? Vai arī…” viņa apklusa, neuzdrošinādamās izteikt pieņēmumu. – Vai arī? – Andris nolika avīzi.- Ja nu kāds viņu baro? Un tagad viņš dodas pie citiem saimniekiem? Annas acis kļuva miklas. Andris smagi nopūtās, piecēlās no krēsla un piegāja pie sievas: – Nu, labi, vienkārši nevajag rīkot drāmu. Barsiks dzīvo pie mums jau piecus gadus, nekur viņš neliksies. Varbūt viņš sajūt pavasari, tāpēc blandās apkārt.
– Februārī sajūt pavasari? – Anna skeptiski pakratīja galvu. – Nē, te kaut kas nav kārtībā. Es redzu, ka katru vakaru viņš kā pulkstenis aiziet vienā un tajā pašā laikā. Un atgriežas no rīta. It kā viņš ietu uz darbu! Sieviete piespiedās pie vīra pleca, skatoties tumsā aiz loga. Kaut kur ārā, sniega virpulī, klaiņoja viņu mīļdzīvnieks – pūkains, pelēks kaķis ar baltu krūtažu un gudrām zaļām acīm.
Barsiks viņu mājā parādījās pirms pieciem gadiem – varētu teikt, nejauši. Lai gan dzīvē nav nejaušību, it īpaši, ja runa ir par četrkājainajiem draugiem. Anna joprojām atceras šo dienu. Viņa atgriezās no veikala, nesot iepirkumu somas, kad dzirdēja žēlu ņaudēšanu. Pie kaimiņmājas vārtiem – tās pašas, kur dzīvoja viņu kaimiņš Kārlis – sēdēja pelēks kaķis un izmisīgi lūdzās iekšā. – Ko, tevi nelaiž iekšā? – Anna jautāja, apstājoties.
Kaķis pagriezās, izdzirdot viņas balsi, un izskatījās tā, it kā saprastu katru vārdu. Viņa zaļajās acīs iespīdējās tāda melanholija, ka Annas sirds sažņaudzās. – Vairs nav Kārļa, sacīja balss viņai aiz muguras. Tā bija kaimiņiene Dzintra. – Viņš tika apbedīts pagājušajā nedēļā. Bet Kārļa sieva Marija devās uz pilsētu apciemot savu meitu. Viņa teica, ka ir grūti būt vienai pašai mājā. Nu lūk, tagad kaķis ir kļuvis par bāreni.
– Bet kaķi vienkārši pameta? – Anna bija sašutusi.
– Nē, kaimiņi viņu pabaro. Bet kur viņam tagad iet? Ziema ir tepat aiz stūra. Anna atgriezās mājās ar kaķi. Andris tikai noplātīja rokas – viņi nesen bija apglabājuši savu veco kaķi Murku un vienojušies, ka pagaidām jaunus dzīvniekus neieviesīs. Bet cilvēks nevar iet pretī liktenim.
Barsiks ātri pierada pie jaunajiem saimniekiem. Viņš izrādījās labi audzināts un kārtīgs – nekad neprasīja ēdienu no galda, izmantoja tikai paplāti dabisko vajadzīgu kārtošanai, un, ja gribēja glāstus, pieklājīgi apsēdās blakus un gaidīja uzmanību. – Redzams, ka mājas kaķis,” sacīja Andris. Viņi bijuši labi saimnieki. Un tagad tas pats kaķis, viņu mīlulis, katru vakaru devās kaut kur nezināmā virzienā. – Viss, man pietiek – Anna izlēmīgi noteica, attālinoties no loga. Es šodien iešu viņu meklēt.
– Uz kurieni?! – satraucās vīrs. – Naktī? Sniega vētrā? – Bet ko darīt? Es kļūšu traka, ja neuzzināšu, kur viņš iet! Andris tikai pamāja ar galvu – viņš jau sen zināja, ka, ja sieva kaut ko izlemj, viņu ir bezjēdzīgi pārliecināt par pretējo. – Labi, viņš teica un noņēma jaku no pakaramā. – Tikai es iešu kopā ar tevi. Abi izgāja pagalmā tieši laikā. Barsiks savā nesteidzīgajā, majestātiskajā gaitā jau devās uz vārtu pusi. – Klusu, Anna čukstēja vīram. – Neizbiedē viņu!
Lasi vēl: Martins Bergšteins sniedz skarbu laika prognozi par gaidāmajiem brīvdienu laikapstākļiem
Viņi zagās kaķim pakaļ kā īsti spiegi, slēpjoties aiz kokiem un sniega kupenām. Par laimi, sniega vētra apslāpēja soļu skaņas. Barsiks gāja pārliecinoši, ne reizi nenovirzoties no ceļa. – Paskaties, Andris bija pārsteigts. – Viņš iet uz Kārļa māju. Patiešām, kaķis devās uz savu bijušo saimnieku māju. Māja bija tumša, bez nevienas gaismas – šķita, ka tur neviens sen nav dzīvojis. Pagāja aptuveni desmit minūtes. Pēkšņi mājā iedegās gaisma, un uz lieveņa iznāca sieviete ar bļodu rokās.
Tomēr..
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
– Marija! – Anna noelsās. – Viņa taču it kā aizbrauca pie meitas uz pilsētu! – Vai tu atnāci, mans dārgais? – Anna un Andris sadzirdēja klusu balsi. – Man jau ir apnicis gaidīt. Barisks priecīgi murrāja un berzējās pret sievietes kājām. Viņa apsēdās uz lieveņa un nolika bļodu:
– Ēd, mīļais. Es sagatavoju tavu iecienītāko zivtiņu. Anna paspēra soli uz priekšu, liekot manīt par savu un vīra klātbūtni. Marija nodrebēja un iesaucās:
– Ak! Kas te ir? – Piedod, Anna apmulsusi sacīja, iznākdama gaismā. – Tie esam mēs, tavi kaimiņi. Mēs pieskatām šo kaķi – viņš tagad dzīvo kopā ar mums. – Es zinu, sieviete klusi atbildēja. – Es visu zinu. Paldies, ka pieņēmāt viņu. Arī Andris iznāca no slēpņa: – Mēs domājām, ka tu esi aizbraukusi uz pilsētu.
– Biju aizbraukusi pie meitas. Bet vienkārši pilsētā neizturēju. Visu laiku domāju par mājām, par Kārli, viņa apklusa, noslaukot asaras. – Atgriezos pirms mēneša. Pamazītēm dzīvoju. – Kāpēc tu neienāci pie mums? – Anna bija pārsteigta. – Mēs taču esam kaimiņi! – Jā, kaut kā bija neērti, Marija nolaida acis. – Tu esi tik laipna, tu uzņēmi manu kaķi. Un es viņam pat nejautāju. Vienkārši aizbraucu. – Redz kā, Andris teica. Tas nozīmē, ka kaķis atceras. Ierodas katru vakaru.
– Jā, sieviete noglāstīja kaķi, kurš jau bija beidzis mieloties ar zivi. – Kad Kārlis devās aizsaulē, es nevarēju atrast sev vietu. Biju pie meitas – domāju, kļūs vieglāk. Bet kļuva tikai sliktāk. Es atgriezos – un šeit bija Barsiks. Viņš atnāca, it kā zinātu. Apsēdās blakus un murrāja. It kā mierinot mani.
Viņa apklusa, slaukot vaigus: – Lūdzu, piedodiet man. Es viņu nevilinu, nē! Vienkārši, kad viņš atnāk, es nejūtos tik vientuļa. It kā gabaliņš pagātnes atgriežas. Kārlis Barsiku tik ļoti mīlēja. Anna juta, ka viņas acis kļūst valgas. Viņa devās uz lieveņa pusi: – Ak, Kungs, kāpēc tu atvainojies! Tieši mums jālūdz piedošana — mēs jūs izsekojām kā kaut kādi detektīvi.
Anna aplika roku ap sirmgalves pleciem. – Ziniet ko? Nāciet un rīt iedzeriet pie mums tēju. -Tiešām? – Marija pavērsa skatienu uz augšu. – Vai es netraucēšu? – Ko jūs runājiet! – iejaucās Andris. – Mēs taču esam kaimiņi. Un domāju, ka Barsikam patiks, ka visi viņa saimnieki beidzot kļūs par draugiem.
Viņi trīs atgriezās mājās – Barsiks lepni sēdēja Andra rokās. – Zini, Anna sacīja vīram. – Bet tas ir kaut kāds brīnums. Es joprojām nevarēju saprast, kāpēc viņš vakaros dodas prom? Un tas viss Kārļa dēļ. – Kādā ziņā? – Viņš taču katru vakaru staigāja ar Barsiku. Pēc vakariņām – minūti minūtē. Kārlis kopā ar kaķi apmeta divus apļus ap māju un tad apsēdās uz lieveņa. Anna noslaucīja nomaldījušos asaru un sacīja: – Tātad kaķis to atceras. Un viņš staigā vai nu pats, vai mierina Mariju. Un viņa kaķi cienā ar zivīm – Kārlis viņam vienmēr deva zivis.
Andris apskāva sievu: – Joprojām apbrīnojama būtne – kaķis. Cik daudz uzticības un atmiņas ir viņā! Cilvēkam no šī dzīvnieka būtu jāpamācās. Barsiks prasīgi ņaudēja – saka, ejam jau! – Iesim, iesim, Anna pasmaidīja. – Tikai rīt, piedod man, tu nedosies pastaigāties – mums būs viesi. Tava Marija atnāks.
Kaķis murrāja, it kā paustu savu piekrišanu. Bet nākamajā dienā Annas un Andra mājīgo virtuvi piepildīja ceptu gardumu smarža un nesteidzīgas sarunas. Marija stāstīja par Kārli, kā viņi un Barsiks iepazinās, kādi smieklīgi ieradumi bija kaķim bērnībā. Barsiks snauda uz palodzes, ik pa laikam pavērdams zaļo aci, lai pārbaudītu, vai viss ir savās vietās. Marija kļuva par biežu viesi Annas un Sergeja mājā. Un tādos vakaros viņu māju piepildīja īpašs siltums.
Tā vienkāršs pelēks kaķis ar baltu krūtažu ne tikai palika uzticīgs saviem bijušajiem saimniekiem, bet arī palīdzēja vientuļam cilvēkam atkal atrast ģimeniskas saites. Bet vai tad tas nav kaķa galvenais mērķis – vienot sirdis un saglabāt pavarda siltumu? Ja tev patika šis aizkustinošais stāsts, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos. Būsim gandarīti arī par taviem komentāriem, īpaši, ja esi kaķa saimnieks!
