Anna atkal piegāja pie loga un mēģināja ieraudzīt kaut ko krēslainajā pagalmā. Aiz stikla lēni bira viegls februāra sniegs, apsedzot ciemata kluso ieliņu mājas ar baltu pārklāju. Ģimenes kaķis Barsiks atkal bija pazudis savās noslēpumainajās gaitās.
– Andri, varbūt tomēr iesim viņu pameklēt? – Anna vērsās pie vīra, kurš ērti sēdēja savā iecienītajā krēslā ar avīzi rokās. – Nu taču, Barsiks katru vakaru dodas prom, – Andris pameta skatienu pār brillēm un uzlūkoja sievu. – Anna, kas ar tevi – kā maza meitene! Kaķis taču ir pieaudzis, pats tiks galā. Izies savu apli un atgriezīsies.
– Kāda apkārtstaigāšana viņa vecumā? – Anna nervozi iztaisnoja aizkaru. – Viņam ir divpadsmit gadu! Pēkšņi slikti jūtas? Vai arī…” viņa apklusa, neuzdrošinādamās izteikt pieņēmumu. – Vai arī? – Andris nolika avīzi.- Ja nu kāds viņu baro? Un tagad viņš dodas pie citiem saimniekiem? Annas acis kļuva miklas. Andris smagi nopūtās, piecēlās no krēsla un piegāja pie sievas: – Nu, labi, vienkārši nevajag rīkot drāmu. Barsiks dzīvo pie mums jau piecus gadus, nekur viņš neliksies. Varbūt viņš sajūt pavasari, tāpēc blandās apkārt.
– Februārī sajūt pavasari? – Anna skeptiski pakratīja galvu. – Nē, te kaut kas nav kārtībā. Es redzu, ka katru vakaru viņš kā pulkstenis aiziet vienā un tajā pašā laikā. Un atgriežas no rīta. It kā viņš ietu uz darbu! Sieviete piespiedās pie vīra pleca, skatoties tumsā aiz loga. Kaut kur ārā, sniega virpulī, klaiņoja viņu mīļdzīvnieks – pūkains, pelēks kaķis ar baltu krūtažu un gudrām zaļām acīm.
Barsiks viņu mājā parādījās pirms pieciem gadiem – varētu teikt, nejauši. Lai gan dzīvē nav nejaušību, it īpaši, ja runa ir par četrkājainajiem draugiem. Anna joprojām atceras šo dienu. Viņa atgriezās no veikala, nesot iepirkumu somas, kad dzirdēja žēlu ņaudēšanu. Pie kaimiņmājas vārtiem – tās pašas, kur dzīvoja viņu kaimiņš Kārlis – sēdēja pelēks kaķis un izmisīgi lūdzās iekšā. – Ko, tevi nelaiž iekšā? – Anna jautāja, apstājoties.
Kaķis pagriezās, izdzirdot viņas balsi, un izskatījās tā, it kā saprastu katru vārdu. Viņa zaļajās acīs iespīdējās tāda melanholija, ka Annas sirds sažņaudzās. – Vairs nav Kārļa, sacīja balss viņai aiz muguras. Tā bija kaimiņiene Dzintra. – Viņš tika apbedīts pagājušajā nedēļā. Bet Kārļa sieva Marija devās uz pilsētu apciemot savu meitu. Viņa teica, ka ir grūti būt vienai pašai mājā. Nu lūk, tagad kaķis ir kļuvis par bāreni.
– Bet kaķi vienkārši pameta? – Anna bija sašutusi.
– Nē, kaimiņi viņu pabaro. Bet kur viņam tagad iet? Ziema ir tepat aiz stūra. Anna atgriezās mājās ar kaķi. Andris tikai noplātīja rokas – viņi nesen bija apglabājuši savu veco kaķi Murku un vienojušies, ka pagaidām jaunus dzīvniekus neieviesīs. Bet cilvēks nevar iet pretī liktenim.
Barsiks ātri pierada pie jaunajiem saimniekiem. Viņš izrādījās labi audzināts un kārtīgs – nekad neprasīja ēdienu no galda, izmantoja tikai paplāti dabisko vajadzīgu kārtošanai, un, ja gribēja glāstus, pieklājīgi apsēdās blakus un gaidīja uzmanību. – Redzams, ka mājas kaķis,” sacīja Andris. Viņi bijuši labi saimnieki. Un tagad tas pats kaķis, viņu mīlulis, katru vakaru devās kaut kur nezināmā virzienā. – Viss, man pietiek – Anna izlēmīgi noteica, attālinoties no loga. Es šodien iešu viņu meklēt.
– Uz kurieni?! – satraucās vīrs. – Naktī? Sniega vētrā? – Bet ko darīt? Es kļūšu traka, ja neuzzināšu, kur viņš iet! Andris tikai pamāja ar galvu – viņš jau sen zināja, ka, ja sieva kaut ko izlemj, viņu ir bezjēdzīgi pārliecināt par pretējo. – Labi, viņš teica un noņēma jaku no pakaramā. – Tikai es iešu kopā ar tevi. Abi izgāja pagalmā tieši laikā. Barsiks savā nesteidzīgajā, majestātiskajā gaitā jau devās uz vārtu pusi. – Klusu, Anna čukstēja vīram. – Neizbiedē viņu!
Lasi vēl: Martins Bergšteins sniedz skarbu laika prognozi par gaidāmajiem brīvdienu laikapstākļiem
Viņi zagās kaķim pakaļ kā īsti spiegi, slēpjoties aiz kokiem un sniega kupenām. Par laimi, sniega vētra apslāpēja soļu skaņas. Barsiks gāja pārliecinoši, ne reizi nenovirzoties no ceļa. – Paskaties, Andris bija pārsteigts. – Viņš iet uz Kārļa māju. Patiešām, kaķis devās uz savu bijušo saimnieku māju. Māja bija tumša, bez nevienas gaismas – šķita, ka tur neviens sen nav dzīvojis. Pagāja aptuveni desmit minūtes. Pēkšņi mājā iedegās gaisma, un uz lieveņa iznāca sieviete ar bļodu rokās.
Tomēr..
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
