Punkts uz “i” un ātra aiziešana
Es dziļi ieelpoju un paskatījos uz viņiem abiem. Edmunds joprojām smaidīja, gaidot, ka es tūlīt sākšu rakstīt savu adresi un saskaņot rītdienas inspekcijas laiku. Viņa acīs nebija ne miņas no neērtības, tikai tāds bērnišķīgs miers.
— Zināt, Valentīnas kundze, — es teicu pēc iespējas mierīgākā balsī, — jūsu dēls tiešām ir dārgums, kurš ir pelnījis pašu labāko. Bet, diemžēl, es neesmu gatava kārtot eksāmenus virtuvē vai mainīt smaržas pēc jūsu saraksta.
Manuprāt, jums vislabāk būtu paturēt Edmundu sev blakus – tā visiem būs mierīgāk.
Es nemaz negaidīju, ko viņi man teiks pretī. Es dzirdēju, kā Valentīnas kundze kaut ko sāka sašutusi skaidrot, bet es jau biju gaitenī. Ātri uzvilku zābakus, mēteli un pat nedomājot par kāpnēm, devos uz liftu.
Jau lejupejot, es ar trīcošām rokām telefonā izsaucu taksometru. Ārā bija svaigs marta vakars, un pirmo reizi pēc tām divām stundām es beidzot varēju dziļi ieelpot.
Divas stundas pēc šī “jaukā” pasākuma sākuma es jau sēdēju savās mājās Rīgā uz dīvāna, dzēru karstu tēju un bloķēju Edmunda numuru visur, kur vien iespējams.
Kad vīrietis vēl nav piedzimis kā personība
Tajā vakarā es sapratu vienu vienkāršu, bet skarbu patiesību: pat ja vīrietim ir gandrīz piecdesmit gadi, viņš var būt tikai un vienīgi savas mātes pielikums. Viņam nav sava viedokļa, nav savu robežu un nav tiesību uz patstāvīgu dzīvi.
Viņš joprojām dzīvo pasaulē, kur māte nosaka, kurā krēslā sēdēt un kādas nūdeles ēst.
Tagad man ir dzelžains noteikums. Ja vīrietis sarunā pārāk bieži sāk lietot frāzi “mamma teica” vai “mammai tas nepatiktu”, es vairs netērēju ne minūti. Es vienkārši pagriežos un eju prom – negaidot tēju ar pēcgaršu un vannasistabas tīrības pārbaudi.
Kāpēc tas notiek?
Šādas situācijas nav retums. Cilvēku attiecību pētnieki to raksturo kā nespēju emocionāli kļūt patstāvīgam un saraut pārlieku ciešo saiti ar vecākiem. Edmunds savos gados mātes acīs tā arī nav pieaudzis.
Valentīnas kundze ir radījusi pasauli, kur viņa ir galvenais centrs, bet jebkura cita sieviete dēla dzīvē tiek uzskatīta tikai par palīgstrādnieci dēla apkalpošanai.
Edmundam pašam šī situācija šķiet pilnīgi normāla. Viņš pat nejūt, ka viņa griba ir nospiesta. Viņš nemeklē sievu vai partneri – viņš meklē “otro māti”, kura pieņems pirmās mātes virsvadību.
Ja vīrietis šādā vecumā nespēj novilkt robežu ap savu privāto dzīvi, tad tās robežas tur vispār neeksistē.
Zane rīkojās pareizi. Mēģināt ko mainīt šādās attiecībās nav jēgas, jo galvenais lēmējs šeit nav Edmunds, bet gan viņa māte, kura savu ietekmi nekad nezaudēs. Doties prom ir vienīgais veids, kā nepalikt par ēnu kāda cita mājā un nesākt dzīvot pēc svešiem noteikumiem.
Pieaudzis cilvēks pats izvēlas gan savu smaržu, gan dzīvesbiedru. Ja to joprojām dara mamma, tad tā nav īsta patstāvība. Pavasaris ir laiks jaunam sākumam, un esmu priecīga, ka savējo turpināšu brīva no šī dīvainā Jelgavas dzīvokļa noteikumiem.
