Rēķins par svešu maltīti
Es klusējot skatījos uz Aināru un tad uz rēķinu, kas gulēja uz galda starp mums. Mana neizpratne pamazām pārvērtās aukstā skaidrībā. Ja mēs tiešām rēķinātu godīgi, pēc viņa tik ļoti piesauktajiem partnerības principiem, mana daļa – zaļā tēja un vieglā uzkoda – nepārsniegtu divdesmit eiro.
Pārējos simt četrdesmit eiro Ainārs bija iztērējis savām vēlmēm, savam konjakam un savam svētku mielastam.
— Tev tiešām šķiet normāli ielūgt sievieti uz savu piecdesmit gadu jubileju, lai viņa samaksā pusi no tavas foreles un dārgā alkohola? — es pajautāju. Mana balss skanēja pavisam sveši un dobji. Visa tā simpātiju kāršu pils, ko biju tik rūpīgi būvējusi, sabruka ar vienu vienīgu teikumu.
— Kāpēc tu visu tik ļoti dramatizē un mēģini padarīt par kaut ko sliktu? — viņš neapmierināti saviebās, aizverot rēķina mapi. — Mēs vienkārši sadalām izdevumus. Tā šodien dara civilizētā sabiedrībā, kur cilvēki ciena viens otra finanses.
Tas nav nekas personīgs, tas ir tikai racionāls aprēķins.
Turpināt šo diskusiju man šķita pilnīgi lieki un pat pazemojoši. Skaidrot pieaugušam vīrietim brieduma gados, ko nozīmē etiķete, viesmīlība un elementāra cieņa pret viesi, kuru pats esi aicinājis, bija bezcerīgs process.
Es sapratu, ka šis cilvēks pasauli redz caur kalkulatora ekrānu un tajā nav vietas nevienam citam, izņemot viņa paša izdevīgumu un komfortu.
Es klusējot izņēmu no somiņas divas piecdesmit eiro banknotes un noliku tās virs rēķina mapes.
— Šeit būs simts eiro. Man nevajag atlikumu, — es teicu, jau sākot piecelties no galda. Tad es paņēmu grezno maisiņu ar dārgajām smaržām un noliku to tieši Aināram priekšā. — Daudz laimes dzimšanas dienā, Ainār.
Dāvanu arī atstāju tev, ceru, ka tā tev noderēs. Šis vakars man bija ļoti pamācošs, un es domāju, ka tas ir vērtāks par jebkuru naudu.
Es uzvilku mēteli un devos uz izeju. Mugurā es jutu viņa neizpratnes un pat sašutuma pilno skatienu, bet ne reizi nepagriezos. Ārā naksnīgā Sigulda izskatījās tāpat kā pirms trim stundām, bet es jutos pavisam citādāk.
Vērtīgākā investīcija dzīvē
Kamēr es braucu mājās, man sākumā bija pat nedaudz smieklīgi. Visa situācija šķita tik absurda, ka dusmoties būtu bijis par daudz goda Aināram. Cilvēks izlemj sarīkot sev grandiozu jubileju, bet beigās izdomā, ka sievietei, kuru viņš vēlējies redzēt sev blakus, ir jāfinansē viņa svētku mielasts. Un viņš to patiesi uzskatīja par „līdztiesību”.
Nākamajā dienā mans tālrunis burtiski karsa no ziņām. Ainārs bija patiesi aizvainots. Viņš rakstīja, ka esmu virspusēja, ka neprotu novērtēt „patiesas attiecības” un ka mans gājiens ar aiziešanu bijis necienīgs.
Viņš pat pārmeta, ka esmu viņu nostādījusi neērtā situācijā oficianta priekšā. Es klusējot bloķēju viņa numuru visos iespējamos veidos.
Tā nauda, ko es atstāju restorānā, izrādījās mana vislabākā investīcija. Par salīdzinoši nelielu summu es dabūju iespēju ieraudzīt cilvēka patieso seju jau pašā sākumā. Pateicoties šim vakaram, es pasargāju sevi no mēnešiem vai pat gadiem, ko būtu varējusi pavadīt kopā ar cilvēku, kurš nekad nedomās par otru, bet tikai par to, kā optimizēt savus izdevumus uz citu rēķina.
Sievietei šāds vakara fināls ir nevis zaudējums, bet gan filtrs. Saglabāt pašcieņu, neielaisties strīdos par rēķinu, vienkārši samaksāt un aiziet – tā ir vienīgā pareizā stratēģija.
Mēģināt pāraudzināt vīrieti viņa piecdesmit gados nav iespējams. Ja viņš līdz šim laikam nav sapratis, ka ielūgums uz svētkiem nozīmē arī atbildību par tiem, tad viņš to nesapratīs nekad.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai piekrītat, ka “katrs maksā par sevi” attiecas arī uz personīgām jubilejām, vai tomēr tas ir vienkārši skopums, kas paslēpts zem skaistiem vārdiem?
