Ljans atbrauca no Kandžou studēt, palika strādāt un tagad īrē dzīvokli Rīgā. Iemācījās ēst ar dakšiņu, iet pirtī un sūta tuviniekiem Latvijas debesu fotogrāfijas
Dažreiz savā blogā publicē diezgan humoristiskus video par dzīvi Latvijā. Kad uzgāju viņa ierakstus, aizkavējos uz ilgu laiku. Tik precīzi viņš pamana to, ko mēs pat neievērojam, un brīnās par mums pilnīgi parastām lietām. Nolēmu padalīties ar spilgtākajiem ķīnieša novērojumiem par latviešu sadzīvi. Foto izmantots ilustrācijai un nav saistīts ar raksta varoni.
1. Krāj visu pēc kārtas
Ljans joprojām ir neizpratnē par savas kaimiņienes latvisko skapi: “Tur ir maisiņi ar maisiņiem, kastes no tehnikas, kuras vairs nav, un tūkstošiem burku gadījumam, ja rudenī savajadzēsies kaut ko aizkonservēt.”
Kandžou, kur viņš dzīvoja, dzīvokļi ir niecīgi, katrs centimetrs ir svarīgs. Ja lieta netiek lietota mēnesi – prom ar to. Bet šeit viņš atklāja, ka latvieši “katram gadījumam” glabā pat salauztus lādētājus un vecas pogas. “Varbūt salabošu vai noderēs,” paskaidroja kaimiņiene. Ljans smējās: “Jums ir vesels muzejs ar lietām, kuras nekad nebūs vajadzīgas.”
2. “Mums visa ģimene dzīvotu jūsu priekšnamā”
Kad viņš pirmo reizi ienāca parastā Purvciema trīs istabu dzīvoklī, nodomāja, ka nokļuvis pie miljonāra. “90 kvadrātmetri – tā taču ir pils!” bija viņa pirmā doma.
Viņa dzimtajā pilsētā četru cilvēku ģimene saspiedās 25 kvadrātmetros. Bet šeit pat “lietuviešu projektā” ir atsevišķa virtuve un koridors. Kad draugs viņam parādīja nelielu lauku māju pie Cēsīm ar zemes gabalu, Ljans godīgi atzinās: “Es domāju, ka tā mēdz būt tikai filmās. Pie mums par tādu īpašumu var atdot pusi dzīves.”
3. Zeķes uz radiatora — tas ir ģeniāli
Sākumā Ljans brīnījās, kad gāja ciemos pie draugiem: kāpēc istabā stāv drēbju žāvētājs, bet zeķes guļ uz radiatoriem? Ķīnā visu žāvē uz balkoniem vai pagalmos pat ziemā. Pats viņš stāsta, ka sākumā tas šķitis vienkārši briesmīgi. Bet pēc tam sapratis, ka tā viss izžūst daudz ātrāk. Savukārt radiators ziemā vispār ir glābiņš. Vēl viņu pārsteidza tas, ka drēbes var žāvēt tieši vannas istabā uz tā saucamajām “čūskām”. Ķīnā tā nedara.
4. Kāpēc tik daudz nažu?
Visdažādāko nažu pārpilnība arī pārsteidz. Mājās vienmēr bija viens liels nazis – universāls. Bet latviešiem ir ducis dažādu: maziņi, lielāki, gaļai, maizei ar zāģīti, dārzeņiem… Un vienkārši tāpēc, ja kāds nazis ir netīrs. “Un galvenais, ka tos var vienkārši nopirkt! Pie mums lielos nažus pārdod tikai pret pasi,” viņš brīnās.
5. Stāvēja un skatījās debesīs
Tā ir visbiežākā sajūsma Ljana blogā. “Pirmo dienu Rīgā es pusstundu stāvēju krastmalā un skatījos augšup. Tik zilu debesu pie mums nemēdz būt,” viņš raksta. Ķīnā (it īpaši lielajās pilsētās) debesis bieži ir pelēkas no smoga, bet šeit var redzēt mākoņus un zvaigznes. Ljans pastāvīgi fotografē saulrietus Jūrmalā un sūta uz mājām. Vecāki netic, ka tas nav filtrs.
Savukārt, kad draugs viņu aizveda uz mežu “tāpat vien” lasīt sēnes, bez biļetēm un caurlaidēm, Ljans bija neizpratnē: “Var vienkārši ieiet mežā, lasīt ogas un sēdēt pie ezera? Bez maksas? Pie mums par to samaksātu kaudzi naudas.”
6. Sagribēja uz laukiem — aizbrauca
“Latvijā var vienkārši ņemt un aizbraukt uz laukiem vai vasarnīcu. Uzbūvēt pirti. Iestādīt kartupeļus. Neviens nejautās, kāpēc,” brīnās Ljans. Ķīnā katrs solis tiek kontrolēts. Latvijas lauku māja viņam ir brīvības simbols. “Koka māja, klusums, var staigāt gumijas zābakos un darīt, ko gribi,” viņš sapņaini raksta. Īpaši iespaidu atstāja pirts rituāls: “Sākumā bija bail no slotiņām, pēc tam – pilnīgs miers. Tagad eju pirtī katru reizi, kad ir iespēja.”
7. Rupjmaize un speķis
Ljans ilgi nevarēja saprast: kāpēc pie zupas vajag maizi, ja tur jau ir nūdeles vai kartupeļi? Ķīnā uztura pamatā ir rīsi. “Jums maize ir pie salātiem, maize pie soļankas, maize tāpat vien!” viņš smējās. Bet pēc tam nogaršoja īstu latviešu rupjmaizi un padevās. Tagad pērk “Lāču” maizi un sūta uz mājām Rīgas melno balzamu un “Gotiņas”. Vecāki ir sajūsmā par “Laimas” šokolādi un zefīru. Savukārt bulciņas ar magonēm viņam joprojām ir kas brīnumains: Ķīnā magones asociējas ar kaut ko aizliegtu, bet pie mums jebkurā veikalā var nopirkt magoņmaizīti.
8. Marinādes un “ziemas krājumi”
Kad Ljans redzēja, kā drauga mamma konservē gurķus un vāra brūkleņu ievārījumu, viņš nodomāja, ka ģimene gatavojas kam nopietnam, kādai krīzei vai. Ja var nopirkt svaigus dārzeņus, kāpēc tos slēpt burkās? “Pēc tam pamēģināju marinētās sēnītes un sapratu,” viņš atzīstas. Tagad pats prasa recepti un grib iemācīties vārīt ievārījumu no paša lasītām ogām.
9. Radiatori un apkure
Pēdējais punkts, ko Ljans īpaši novērtēja ziemā. Šanhajā ziemā dzīvokļos ir auksti: centrālās apkures gandrīz nav, visi mājās staigā jakās. Bet šeit radiatori ir katrā istabā. “Var staigāt t-kreklā, kad ārā snieg. Tā ir maģija,” viņš sajūsminās. Un, kad saprata, ka uz radiatoriem var žāvēt samirkušos cimdus un zeķes, pasludināja tos par dižāko ziemeļu izgudrojumu.
Kā jums šāds skatiens no malas? Manuprāt, Ljans pamana to, ko mēs, dzīvojot Latvijā, esam pārstājuši ievērot.
