Šo sajūtu ir grūti sajaukt ar ko citu. Vēl vakar jūs sarakstījāties līdz vēlai naktij, dalījāties plānos un smējāties par kopīgiem jokiem. Bet šodien — iestājusies klusa pauze.
Tā nav atklāta nesaskaņa vai emocionāls aizvainojums, bet gan drīzāk neizprotama klusuma zona. Ziņas paliek neatbildētas, saziņa apsīkst, un galvā neviļus rodas jautājums: kas tieši mainījās?
Sarežģītākais šādās situācijās ir paskaidrojumu trūkums. Kad cilvēks pārtrauc saziņu bez jebkāda mājiena, neziņa rada lielāku mentālo slodzi nekā atklāta saruna. Tomēr psiholoģijā šādai rīcībai ir diezgan paredzami iemesli, kuri visbiežāk ir saistīti ar paša cilvēka iekšējo stāvokli, nevis jūsu rīcību.
Lūk, četri biežākie iemesli, kāpēc cilvēks izvēlas klusēšanu.
1. Cita cilvēka parādīšanās prioritāšu sarakstā
Raugoties no praktiskās puses, sociālie kontakti bieži veidojas uz noteiktu kopīgu interešu vai emocionālo vajadzību pamata. Katram cilvēkam mūsu lokā ir sava loma — ar kādu kopā mēs atpūšamies, ar kādu citu dalāmies profesionālos izaicinājumos.
Ja cilvēka dzīvē mainās prioritātes vai parādās jauni apstākļi, kas konkrētajā brīdī šķiet aktuālāki, saziņa ar iepriekšējiem paziņām var dabiski apsīkt. Atklātas sarunas trūkums šādos brīžos bieži skaidrojams ar iekšēju diskomfortu — cilvēkam ir vieglāk izvēlēties klusēšanu, nekā skaidrot savu prioritāšu maiņu.
2. Attiecības balstījās uz apstākļiem, nevis dziļumu
Daudzi sociālie kontakti dabiski eksistē, pateicoties ārējiem apstākļiem: darbam, studijām vai kopīgiem mērķiem. Akadēmiskajā vidē vai darba vietā bieži izveidojas plašs paziņu loks, taču laiks rāda, ka bez ikdienas kopīgās vides sarunām reizēm pietrūkst kopīga pamata.
Līdzīgi notiek arī pieaugušo dzīvē — kolēģi, ar kuriem kopā aizvadīti pārtraukumi, mēdz pazust pēc darba vietas maiņas. Tas nav jāuztver kā apzināta rīcība vai intereses trūkums; tas drīzāk ir dabisks process…
3. Neapzināta robežu pārkāpšana
Ikvienam no mums ir iekšējās robežas, taču ne visi jūtas ērti, tās atklāti definējot. Dažkārt kāda saziņas maniere vai neviļus izteikts joks var radīt iekšēju diskomfortu, par kuru otrs cilvēks izvēlas noklusēt. Tā vietā, lai uzsāktu atklātu sarunu, var uzkrāties emocionāls nogurums, kas galu galā noved pie distances.
Šāda klusēšana bieži vien ir paņēmiens, kā izvairīties no neērtām situācijām vai iespējamām domstarpībām. Tas nav stāsts par jūsu kļūdām, bet gan par otra cilvēka personīgo izvēli šobrīd neuzsākt sarežģītu dialogu.
4. Neattaisnotas cerības un resursu izsīkums
Saziņas dinamikā bieži vērojami divi raksturīgi scenāriji. Pirmais ir saistīts ar emocionālo resursu disbalansu — ja viens no partneriem ilgstoši ir bijis galvenais atbalsta sniedzējs, bet kādā brīdī sāk vairāk fokusēties uz savām vajadzībām, otrs var izvēlēties distancēties.
Tas notiek gadījumos, kad saziņas pamatā nav bijusi līdzvērtīga apmaiņa. Otrais scenārijs ir saistīts ar subjektīvām gaidām — ja cilvēks ir izveidojis priekšstatu par to, kādam jums jābūt vai ko jums būtu jāsniedz, realitātes nesakritība ar šīm fantāzijām var likt viņam izvēlēties klusēšanu. Tā ir izvairīšanās no neērtības atzīt savu cerību nepamatotību.
Nobeigums
Pazušana bez paskaidrojumiem gandrīz vienmēr raksturo nevis jūs, bet gan otra cilvēka emocionālo stāvokli un spēju uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Atklāta saruna prasa drosmi, bet pazušana ir tikai paņēmiens, kā izvairīties no emocionālas slodzes.
Ja kāds ir izvēlējies klusumu, nevis vārdus, iespējams, tieši ar to viņš ir pateicis visu nepieciešamo par savu gatavību uzturēt patiesas attiecības.
Kā jūs domājat? Vai esat saskārušies ar situāciju, kad pēkšņi iestājas klusums? Dalieties savās pārdomās komentāros!
