Pēc divpadsmitā līdzīga scenārija Sarmīte saprata, ka šīs meklējumu spēles viņai vairs neko nedod, izņemot veltīgi patērētu laiku un nogurumu.
Viņa izdzēsa visas lietotnes un tajā pašā vakarā, sajūtot neaprakstāmu vieglumu, nopirka biļeti uz operu Rīgā un pieteicās nelielam pavasara braucienam uz Lietuvu, lai apskatītu Anīkšču gaisa takas.
“Zini, kas ir vissmieklīgākais?” viņa man teica, malkojot savu kafiju. “Viņi visi sūdzas, ka ir vientuļi, bet tajā pašā laikā viņi nav gatavi dot ne kripatiņu uzmanības, siltuma vai patiesas intereses. Viņi grib saņemt gatavu pakalpojumu komplektu: mājīgumu, tīras drēbes, garšīgu ēdienu un absolūtu sapratni par viņu kaprīzēm. Bet kur tajā visā esmu es? Kur ir manas vēlmes?”
Labāk viena, nekā “dzīvais serviss”
Sarmīte izvēlējās palikt viena, un viņa to vairs neuztver kā sodu vai neveiksmi. Ventspilī ziema ir skaista – viņa dodas garās pastaigās pa Piejūras parku, viņa lasa grāmatas, kuras viņai patīk, un gatavo sev tieši to, ko viņa pati tajā brīdī vēlas.
Viņas virtuvē vairs nav jūtams saspringums par to, ka kādam “mērce varētu būt par sāļu” vai “kartupeļi nav pietiekami mīksti”.
Viņa atzina, ka sākumā bijis bail no klusuma mājās, bet tagad viņa saprot – tā nav vientulība, tā ir brīvība. Brīvība no svešām kaprīzēm un no pienākuma būt par psihologu vīrietim, kurš pats par sevi nav iemācījies parūpēties.
Viņa vairs nemeklē, jo ir sapratusi galveno: jauna pazīšanās ir tā vērta tikai tad, ja tā papildina tavu dzīvi ar prieku un kopīgiem mērķiem, nevis uzliek jaunus, smagus pienākumus.
Dzīve sākas ar cieņu pret savu laiku
Tagad Sarmītes dzīve smaržo pēc miera un lavandas. Viņa vairs netērē vakarus, sarakstoties ar svešiniekiem, kuriem vajadzīga “saimnieciska sieviete dārza darbiem”.
Viņa pati ir sava nama saimniece un savas laimes kalēja. Viņa saprot, ka viņas vērtība nav mērāma tajā, cik daudz viņa spēj izdarīt kāda cita labā, bet gan tajā, cik laimīga viņa jūtas savā pašas sabiedrībā.
Dzīve ir pārāk īsa, lai tērētu savu enerģiju cilvēkiem, kuri tevī redz tikai funkciju vai ērtu sadzīves risinājumu. Sarmīte tagad sēž pie sava loga Ventspilī, vēro, kā vējš dzenā sniegu pa ielu, un zina – viņa ir izdarījusi pareizo izvēli.
Viņa vairs nav ne “bezmaksas ēdnīca”, ne “māmiņas aizvietotāja”. Viņa ir sieviete, kura beidzot bauda savu laiku, savu mieru un savu pelnīto brīvību.
Vai esat kādreiz sajutuši, ka attiecībās tiekat uztverti tikai kā “funkcija”? Kāds ir jūsu stāsts?
