Foto: Pixabay
Vecumdienās ir visgrūtākais nav krunkas, ne čīkstēšana ceļos un pat ne nogurums. Tas ir tas brīdis, kad pēkšņi pieķer sevi domājam: “Es tā dzīvoju, dzīvoju, un lūk… kas tagad, kas tālāk”
Un, ja paveicas, šādos brīžos gadās sastapt gudrus vārdus. Piemēram: “Vecums nav par gadiem, bet par ieradumu dzīvot pēc citu gaidām.” Ar šo frāzi arī sāksim. Jo, cik dīvaini tas arī nebūtu, tieši brieduma vecumā mēs visbiežāk nododam paši sevi. Un ne jau apzināti – bet veca ieraduma pēc. Esam pieraduši būt “ērti”, “nepieciešami”, “pareizi”. Bet, kad beidzot var dzīvot sev – nemākam to darīt. Paskatīsimies, ko tiešām nevajadzētu darīt vecumdienās – ja nevēlaties sabojāt sev dzīvi. Un galvenais – ko var darīt citādi.
1. Dzīvot bez vainas, pēc vēlēšanās
Ar vecumu vainas sajūta nekur nepazūd. Tā vienkārši maina formu. Četrdesmit gados mēs sakām, ka neesam ideālas mātes. Piecdesmit – ka neizglābām citu laulības un nenoturējām attiecības. Sešdesmit – par to, ka vienkārši dzīvojam “ne tā”. Sieviete gados var justies slikti, ka nepalīdz bērniem ar līdzekļiem, ka mazbērni nav viņas prioritāte, ka vairs nevēlas vārīt boršču katliem. Pat ja tas nevienam nav vajadzīgs – iekšā tomēr grauž: “Tev vajag”.
Tas ir “dzīvot no pienākuma, nevis no sirds”. Cik bieži mēs sev vaicājam: “Ko es gribu?”, nevis “Ko no manis gaida?” Vecums nav laiks kalpošanai. Tas ir laiks godīgumam. Sev, ne atskaitēm. Ja ne tagad, tad kad?
Foto: Pixabay
2. Gaidīt pateicību un apvainoties, ja tās nav
Ir rūgta patiesība: neviens nav mums parādā pateicību. Pat ja esam kādam atdevušas savus labākos gadus, līdzekļus. Pat ja esam glābušas, cēlušas, ziedojušas. Un viss jau būtu labi, bet šī patiesība kļūst īpaši svarīga vecumdienās. Jo ļoti gribas, lai vismaz kāds to atzītu. Teiktu: “Tu esi man zelts.” Apkampa. Pateicās. Vienkārši pamanīja.
“Ja jūs to darījāt no mīlestības – aizmirstiet. Ja no aprēķina – pieņemiet.” Vecumā mēs vai nu ievācam nesavtības augļus, vai saprotam, ka par mīlestību saucām aprēķinu. Un abi varianti ir mācība. Tikai viens – ar siltu pateicību, otrs – ar aukstu skaidrību.
Ir svarīga viena lieta – negaidīt. Nelikt mīlestībai cenu. Un nepārvērst atmiņas tabulā “kam cik devu”. Jo tas ir slikti. Tā iznīcina dvēseli. Bet mums vēl ir daudz rītu priekšā. Gribas mosties ar vieglu sirdi, nevis iekšējo vainas sajūtu.
3. Paslēpties aiz aizvainojuma un rūgtuma
Sieviete, kas visu mūžu pacietusi, vecumā var kļūt asa, aizvainota, dzēlīga vārdos. Viņa it kā vāc savu rūgtumu – un dalās tajā ar visiem: “vīrs nenovērtēja”, “bērni nepateicīgi”, “neviens neko nesaprot”. Šķiet, ka tas dod spēku. Bet patiesībā – tā ir bruņa, aiz kuras slēpjas vientulība. Vecums kļūst smags nevis no gadiem, bet no tā, ka dvēselē sakrājas nosēdumi. Un, ja tos neizkratīsi – tie sāks bojātt katru dienu.
“Aizvainojumi vecumdienās – kā pelējums. Neredzams, bet noteikti bojā visu iekšā.” Var apvainoties uz dēlu, ka nezvana. Bet var arī paņemt un piezvanīt pašai. Var sūkstīties, ka neviens nenāk. Bet var pašai kādam būt par prieku.
Foto: Pixabay
4. Pārvērst savu dzīvi par seriālu “Skatieties, bet nejaucieties”
Sēžam uz dīvāna, it kā nevienu netraucējam, bet skatiens uzmanīgs, ausis gatavībā, dvēsele saspringta. Kas ko teica, kas ar ko, kurš kā dzīvo… Un viss jau būtu labi, ja tas būtu tikai kā ziņas. Bet mēs sākam dzīvot citu dzīves sižetus. Apspriežam, pārdzīvojam, “vai ļauj mazbērnam attīstīties”, “vai vīrs viņu neaizvaino”, “kāpēc kaimiņiene tik priecīga 72 gados”.
Problēma nav interesē – bet tajā, ka pārstājam būt savas dzīves varones. Mēs esam novērotājas, komentētājas, svešu likstu ekspertes. Bet savā dzīvē – pauze. “Ja jums nav sava jēga, jūs meklēsiet svešu. Un līdīsiet tajā – lai tikai nesajustu tukšumu.” Vecums nav par tukšumu. Tā ir milzīga istaba ar logiem uz brīvību, ja vien neaizveram aizkarus.
Kad pēdējo reizi darījāt kaut ko sevis dēļ, nevis tādēļ, lai būtu “kā pieklājas”? Ne kā māte, vecmāmiņa, kaimiņiene – bet kā sieviete, kurai ir dzīves garša? Tad nu jāatmodina tā garša. Tā nav pazudusi. Vienkārši aizmirsusi, ka to kāds gaida.
5. Dzīvot režīmā “ko par mani padomās?”
Būt sievietei – šķiet, no bērnības nozīmē “domāt, kā tu izskaties citu acīs”. Un ja tev pāri sešdesmit – vispār sēdi klusu. Neliec spilgtu lūpu krāsu, nevelc svārkus virs ceļgala, nedrīksti smieties skaļi. Ko tad, ja kāds padomās, ka esi pavisam zaudējusi pieklājību? Bet ziniet, ko es teikšu? Tieši vecumā mums ir pilnas tiesības neattaisnoties.
Gribi pastaigāt parkā viena un dzert kafiju ar kūku – dari to kaut katru dienu! Gribi aiziet no nepatīkamiem cilvēkiem, pat ja tie ir radi – ej! Gribi iemīlēties vai sākt gleznot – mēģini! Jo “ko padomās” jau sen vairs nav svarīgi. “Tev nav pienākums būt saprotamai. Tev ir pienākums būt laimīgai.” Tas nozīmē – ar vēlēšanām, interesi par sevi, ar prieku. Pat ja kāds domā, ka “tavā vecumā tā nedara”. Lai domā. Bet tu – baudi.
Foto: Pixabay
6. Turēties pie tā, kas vairs nesilda
Ir ieradumi, kas agrāk bija svarīgi, bet tagad tikai atņem spēku. Piemēram, turēties pie veciem aizvainojumiem. Vai pie cilvēka, ar kuru sen vairs nav tuvības, bet “varbūt vēl viss mainīsies”. Vai pie darba, kuru sen vairs nemīli. Vai pat pie sava tēla, kas sen novecojis – bet mēs vēl cenšamies tajā ielīst.
Tas ir kā valkāt mēteli, kas reiz bija mīļākais, bet tagad ir par mazu, nodilis, un turklāt ir pavasaris. Bet mēs nespējam to izmest, jo “tur tik daudz atmiņu”. Tikmēr dzīve iet. Tā nejautā, vai jums ir ērti pagātnē. Tā gaida, kad jūs pagriezīsieties tagadnei. Un pateiksiet sev: “Es varu citādi. Man drīkst citādi.” “Lai sāktu jaunu nodaļu, vajag aizvērt iepriekšējo. Ar pateicību, bet bez nostalģijas.”
Vecums nav iemesls visu noturēt. Tieši otrādi – tas ir vispiemērotākais laiks atbrīvoties. No sliktām domām. No ieradumiem, kas nepriecē. No cilvēkiem, kuru tuvumā dvēsele saraujas. Jo, ja septiņdesmit gados tu vēl neesi pārstājusi būt, tad tāda paliksi līdz galam. Bet ja sāksi būt tu pati – arī vecums kļūs par citu laiku. Dzīvu.
Foto: Pixabay
Lasi vēl: Manas vecmāmiņas nenovērtējamie padomi, kas man palīdz katrā situācijā
7. Jaukt vientulību ar nevajadzību
Jo var būt viena un justies mierīgi. Un var būt starp cilvēkiem – un sajust, ka tu it kā esi caurspīdīga. Tevi nedzird, neredz, neinteresējas. Un tad uzpeld pretīga doma: “Varbūt tiešām tā ir?” Bet starp vientulību un nevajadzību – ir milzīga atšķirība. Vientulība ir ārēja. Nevajadzība – ir tas, ko pašas sev iestāstījām. Jo pārstājām redzēt savu vērtību.
“Cilvēks ir vajadzīgs, kamēr viņš ir. Vienkārši ne vienmēr tiem, kam pašam gribētos.” Ja ne bērni – tad draudzene. Ja ne bijušais vīrs – tad kaimiņiene. Ja ne radi – tad kāds, ar ko kopā pasmieties aptiekā vai aprunāties par filmu.
Bet tam jāiznāk no iekšējās čaulas. Nevajag slēpties. Nevajag gaidīt, ka kāds pierādīs tavu vajadzību. Vajag pašai kļūt sev interesantai. Lai arī tikai ar tējas krūzi un jaunu seriālu. Lai arī ar jaunu blūzi un iziešanu uz bibliotēku. Dzīve nav atcelta. Tā vienkārši kļuvusi klusāka – bet tas nenozīmē, ka tās vairs nav.
Mēs bieži domājam, ka vecums ir par atvadīšanos. No jaunības, no cilvēkiem, no iespējām. Bet vecums – tas ir par atgriešanos. Pie sevis īstās. Pie tās, kura nevienam nav parādā, kura negrib būt otrajā plānā, kura vairs nav gatava klusēt. Jā, tas nav viegli. Jā, tas dažreiz ir bailīgi. Bet gan 60, gan 70, gan 80 gados var izvēlēties: es dzīvoju – vai tikai izdzīvoju? Bet tu tagad – dzīvo? Vai tikai centies atbilst? Kas no šī raksta tevi uzrunāja?
