Šīs lietas parasti atdod vai pārdod, bet ir viena nianse. Kad cilvēks aiziet, līdz devītajai dienai lietas vēl neskar. Bet no 9. līdz 40. dienai no šīm lietām ir jāatbrīvojas. Protams, tas nenozīmē, ka 40. dienā pēkšņi jāsteidzas, bet gan pakāpeniski.
Piemēram, ir ļoti smalka robeža ar veļu. Kad man bija jāatvadās no manas vecmāmiņas, vēl pirms pašas atvadīšanās ceremonijas man istabā stāvēja viss, viņa tur gulēja.
Un es tajā laikā jau kārtoju viņas veļu, jo zināju, ka, ja ienāks kāds svešs cilvēks, viņai būtu nepatīkami, ja kāds rakņātos pa viņas personīgajām lietām. Tas ir ļoti svarīgs moments. Viena lieta ir vēlāk tikt galā ar mēteļiem, krekliem un citām drēbēm, bet pavisam cita – saprast šīs smalkās detaļas.
Tas veļas komplekts nedrīkst būt citu acīm redzams. Tikai es, kā pats tuvākais un mīļākais cilvēks, drīkstu to sakārtot. Es ar viņu tajā brīdī runāju, sacīju: “Mīļumiņ, es tagad šīs lietas novācu nevis tāpēc, ka obligāti vajadzētu, bet tāpēc, ka negribu, lai kāds cits, piemēram, bijusī vīramāte vai dēls, redz to, ko redzējām tikai tu un es.” Jo mēs ar viņu kopā dzīvojām, viņa mani audzināja, un tā bija ļoti svarīga daļa.
Tāpēc, kad runājat ar cilvēku viņa dzīves laikā, jums ir jāizprot, kas viņam bija mīļš, ar ko viņš dalījās, ko viņš nevēlētos, lai citi redz. Tas nav tikai morāls, bet arī tehnisks jautājums – darīt tā, lai cilvēkam, kurš vēl it kā novēro notiekošo, būtu ērti un mierīgi.
Lai viņam nebūtu nepatīkami skatīties, kā kādi radinieki tūlīt pēc viņa aiziešanas metas rakņāties pa viņa lietām, kaut ko meklē, rauj ārā naudu vai citas mantas. Jums jāpasargā viņu no šāda nepieņemama un neērta skatiena.
Lasi vēl: Meitene, pārceļoties dzīvot uz Vāciju, atkritumos atrod īstus mākslas šedevrus – lūk foto
Tāpēc manā gadījumā visas lietas, kas bija saistītas ar viņas personīgo dzīvi – veļa, sīkumi, nagu šķērītes un viss pārējais – tika savāktas un paslēptas, novāktas. Pēc tam tās nekur neizmanto, bet galvenais bija tas, lai viņai nerastos diskomforts.
Tādējādi, attieksmei pret aizgājušā cilvēka lietām ir ne tikai praktiska, bet arī dziļa emocionāla un garīga nozīme. Svarīgi ir nevis tas, cik ātri vai kur šīs mantas nonāks, bet gan ar kādu cieņu un izpratni tās tiek sakārtotas. Ja darbosimies ar godprātību un mīlestību, ievērojot aizgājēja cieņu un atmiņu, tad arī viņa ceļš uz mieru būs vieglāks, un mums pašiem būs vieglāk pieņemt zaudējumu.
