— Nu labi, es jau iešu, — noteica čigāniete, un viņas acis sašaurinājās, — tikai tu skaties, kā tev šī zivs neieķeras!
Čigāniete pateica un nesteidzīgi aizgāja, bet viņa vēl turpināja burkšķēt sev zem deguna, ka no šiem liekēžiem nav glābiņa.
Nākamajā dienā viņai bija vārda diena. Viņa pagatavoja ceptu zivi un pasniedza to ar dārzeņiem un jaunajiem kartupeļiem. Sabrauca radi, atnācām arī mēs ar vīru… Ēdiens bija lielisks, tas tiesa. Visi slavēja saimnieci par lielisko galdu. Kaimiņiene bija saposusies un izskatījās īpaši labi. Juris cienāja mūs ar dārgu vīnu.
Lasi vēl: Kādi vārdi jūs atklās telefona krāpniekiem un kā sevi pasargāt
— Oi, Galina, tu mūs cienā, bet pati nemaz zivi neesi pagaršojusi, — gribēju viņai izteikt komplimentu.
— Jā, kaimiņiene, tu pati sevi pārspēji! — piebilda mans vīrs. — Zivs ir dievišķīga!
Viņa nolika glāzi un paņēma dakšiņu. Bet tikko viņa ielika mutē zivis gabaliņu, kā ieraudzīja pa logu to pašu čigānieti ar bērnu rokās, kas neatlaidīgi skatījās uz mūsu svinībām. Es arī viņu pamanīju. Pēkšņi Gaļa piecēlās, izstiepa roku viņas virzienā un sāka kaut ko teikt. Bet tajā pašā mirklī viņai zivs gabaliņš aizgāja nepareizajā vietā, kā mēdz teikt tautā. Mēs uzreiz nesapratām, kas notiek. Draudzene, kas sēdēja vistuvāk, sākumā pat iesmējās: nodomāja, ka tā ir izrāde. Bet tūlīt saprata, ka lieta ir nopietna, metās pie saimnieces…
Juris arī pielēca, sāka darīt visu, kas ir mācīts. Arī viņa gandrīz nosirmoja, sacīja, ka viņas acu priekšā visa dzīve paskrējusi… Pat dvēsele jau izgājusi un it kā redzējusi visu situāciju no malas…
Pēc šī notikuma čigāni naktī savāca savu tabora nometni un aizbrauca nezināmā virzienā. Es uzskatu, ka viņi pareizi izdarīja. Jo viss ciemats zināja par kaimiņienes sarunu ar čigānieti — viņiem tas būtu slikti beidzies.
