Baznīcā ir cilvēki, kas slepeni dara kaut kādu maģiju, kamēr notiek dievkalpojums — viņus var redzēt. Viņi stāv pie altāra un sarunājas ar “kādu”
Viņi apgriež sveces, viņi tās savij kopā, viņi tur saplēš savu parādnieku fotogrāfijas un iemet tās sveču urnās un kopā ar sīknaudu — tā ir viena no visspēcīgākajām lietām, lai parādnieks it kā atdotu parādu. Viņi liek sveces “par aizgājējiem” par dzīviem cilvēkiem. Tas viss ir saprotams — parasti cilvēki.
Taču, bez visa tā, baznīcā jūs varat “saķert” arī veselu kaudzi problēmu no šāda tipa interesantām tantiņām. Tātad, tā nekad nav vienkārši nejaušība. To sauc par lauku maģiju. Jā, ir arī tā sauktā “baznīcas burvestība” — tāda kā maigāka, bet šī ir tieši lauku maģija. Esiet uzmanīgi, tagad es jums iedošu nosacītus piemērus — ko jums var jautāt, ko no jums var prasīt baznīcā. Ko tas nozīmē, no kā jūs varat tikt atbrīvoti, runājot par šīm tēmām, un, attiecīgi, kā sevi pasargāt.
Nu, klasika — lai jūs būtu sagatavoti, jo priekšā vēl daudz baznīcas svētku: sākot ar Vasarsvētkiem un beidzot ar Pēteriem. Būs arī Lieldienas un tā tālāk. Pirmkārt, tādas tantiņas baznīcā noteikti pajautās — “Cik ir pulkstenis?” it kā no tā kaut kas būtu atkarīgs, it kā viņa kaut kur steidzas. Jā, šajā brīdī viņa “atņem” jūsu gadus. Tas nozīmē, ka jūsu dzīve samazināsies par to laiku, kuru jūs nosaucāt. Piemēram, ja jūs sakāt “divi”, “trīs”, “pusčetri” — tad par šiem gadiem jūsu dzīve saīsināsies.
Tas ir jūsu dzīves laiks, kas samazinās, bet tantiņai tas pieaug — viņai pieaug gadi, jaunība, spēks un izturība. Jā, tas izklausās nesaprotami, bet tā tas ir. Tas nav gluži joks. Nākamais brīdis — krustu skaitīšana. Ļoti dīvains jautājums: “Cik šai baznīcai ir krustu, meitiņ, paskaiti, es slikti redzu.” Un jūs sākat skaitīt kupolus, paceļat galvu, un tajā brīdī notiek pieslēgšanās jūsu enerģētiskajam laukam — no jums tiek nosūkta izturība.
Vai arī uz jums tiek pārmestas problēmas — tas ir viens no visizplatītākajiem paņēmieniem. Kā pareizi reaģēt? Par to tūlīt parunāsim — ko vispār darīt, kad tas notiek.
Nākamais brīdis — kad tev jautā: “Kā tevi sauc?” Tas arī gadās baznīcā. Nekādā gadījumā neatbildi! Ja jūs pasakāt savu vārdu — viss, tas jau ir atslēga, lai uz jums pārnestu jebkuru problēmu, jebkuru “programmu” vai pat “dzīvi” — protams, maģiskā nozīmē. Jūs sapratāt. Tad ar jūsu vārdu jau var izveidot “saistīšanu” — tā ir nopietna lieta.
Tālāk: “Nopērc man sveci” vai “padod ziedojuma kastīti”. It kā vienkārši — cilvēks stāv rindā, negrib gaidīt, saka: “Padod man sveci, es negribu stāvēt.” Jūs redzat, ka cilvēks ir ļoti vecs, šķiet, ka vajadzētu palīdzēt. Viņš jums sniedz naudu: “Bez atlikuma, tikai nopērc.” Lūk, uz to nevajag uzķerties. Tas arī ir ļoti bīstami — enerģētiskā un finansiālā pārlikšana, kādas nopietnas problēmas, kas bija viņai vai viņas bērniem. Jā, visbiežāk vecenītes pārliek savas problēmas, bet reizēm arī finanšu problēmas.
Tālāk — nākamā tēma. Kad notiek “Pāri pārkāpšana”, paskaidrošu, no kurienes tas nāk. Tas notiek tajā brīdī, kad svēta Lieldienu uzkodu grozus. Jūs noliekat savu groziņu vai somiņu, un turpat sāk drūzmēties kāda “mīļa” tantiņa. Viņa var pateikt: “Pabīdi savu somu,” vai arī: “Es pāriešu tai pāri.” Ja viņa pārsoļo pāri — viss, kas ir tajā somā, groziņā to ēst vairs nedrīkst. To varat uzreiz izmest, saku pavisam nopietni, jo, ja jūs to apēdīsiet, jūs vienkārši nekad vairs netiksiet ārā no hroniskām problēmām.
Tāpēc daudzi cilvēki to ēdiena doziņu pārklāj ar dvielīti, vai esat pamanījuši? Nav svarīgi, kāds tas dvielītis — galvenais, lai ir pārklāts. Daži pat speciāli Lieldienām izšuj īpašus dvielīšus — kā hobiju. Bet, ja viņa saka: “Es pāriešu pāri,” vai “Pabīdi savu somu,” un sāk ar jums sarunu — centieties neiesaistīties.
Gadās arī tā: kāda vecenīte saka — “Palīdzi man apsiet lakatiņu.” Bet tas ir probēmu pārlikšanas veids caur audumu. Tas ir viens no nepatīkamākajiem aspektiem. Mēs jau esam runājuši par lakatiem un svārkiem baznīcā. Viņa saka: “Es slikti redzu, palīdzi man apsiet lakatiņu,” — it kā dievbijīga, bez lakata baznīcā neiešot, un tu palīdzēji vecai sievietei. Bet, kamēr tu saudzīgi apsien mezglu — tā ir mezglu maģija. Tajā brīdī tu saņem lielu “paciņu” svešu problēmu, ko vēlāk savā dzīvē nākas risināt.
Un, jā — es jau teicu: savu vārdu teikt nedrīkst. Tas pats princips. Tālāk: “Paturi man pūpolus,” vai “Paturi, kamēr es meklēju.” Kamēr viņa meklē pa savu somu, viņa iedod tev sveci vai pūpolu zariņu, īpaši — svētītu, vai svētīto pušķīti. Īpaši uzmanīgi esi, kad būs Pūpolu svētdiena. Viņas bieži saka: “Paturi, paturi man uz brīdi.” Kamēr cilvēks tur rokās viņas svētīto pūpolu pušķi, viņa pati tur savā somā vai svārkos kaut ko meklē — šajā laikā notiek enerģētiskā pārlikšana.
Mana uzdevums ir jūs brīdināt. Mūsu cilvēki, protams, vēlas turp iet — daudzi iet un tās ir viņu tiesības. Bet, ja pēc baznīcas jums ir sajūta, ka kaut kas “trīc” tad, atnākot mājās, nomazgājiet rokas tekošā ūdenī tā, lai tā plūst no pleciem lejup. Noteikti nomazgājiet pakausi un kaklu — šī zona ir svarīga. Nostājieties zem ūdens plūsmas (dušas), lai tā tek no augšas, izdzeriet tīru ūdeni un centieties ar nevienu nerunāt.
Tas nozīmē, ka jūs esat saņēmuši spēcīgu enerģētisko lauku no kādas šādas tantiņas. Iespējams, ir “atvērti” kādi jūsu enerģētiskie centri un no jums aizplūdusi enerģija. Kopumā — nekas labs.
Lasi vēl: Es atgriezos no darba un atradu savu vīru ar kaimiņieni – bet viņi nebija tie, kas smējās pēdējie
Kā sevi pasargāt
Nu, es, protams, varētu simtreiz teikt — neejiet baznīcā kurā ir sveši cilvēki, bet nav fakts, ka cilvēki to sadzirdēs. Pirmkārt, baznīca ir vieta, kur cilvēki nāk stāstīt par savām problēmām. Viņi tur atstāj savu smagumu. Un pati baznīca, tās egregors, vairs nespēj visu to pārstrādāt. Tāpēc šī enerģija bieži tiek “pārnesta” uz citiem cilvēkiem.
Baznīca jau sen vairs nav tā tīrā, spēcīgā vieta, kāda tā bija agrāk. Jā, tur ir daudz cilvēku, bet daudzi nodarbojas ar maģiju tieši turpat. Kristietības egregors, kas bija zem Zivju zīmes, tagad aiziet pagātnē. Mēs esam iegājuši Ūdensvīra laikmetā — un tas nozīmē, ka kristietība vairs nedarbojas. Ar laiku mēs no šīs reliģijas aiziesim, novirzīsimies citā virzienā. Būs kaut kas jauns, un tas ir normāli.
Ko darīt ejot uz baznīcu? Aizklāt plecus, kājas — tātad, nevalkāt apģērbu ar dziļu izgriezumu vai atvērtu kaklu. Labāk, ja tas ir slēgts krekls — tas būtu visdrošāk. Slēgtā apģērbā jābūt aizsegtām arī rokām līdz plaukstas locītavām. Vai kāds ir redzējis jūdu apģērbu? Ļoti līdzīgi — visām ķermeņa daļām, kas lokās, jābūt nosegtām. Ideālā gadījumā arī potītes jābūt aizsegtām. Ja valkājat svārkus, apakšā uzvelciet bikses. Virsū var būt gara svārku kārta, bet tai jāsniedzas līdz zemei.
Lasi vēl: Nopirkām lielu māju Ķekavā, bet mūs piemānīja – stāstu visu, kas notika
Vai esat pamanījuši, ka bieži sievietes baznīcā iet ļoti cieši ietītas, pat it kā “zem stobra”? Jā, tas ir pareizi — tas ir aizsardzības paņēmiens, un tā arī vajadzētu ģērbties baznīcā. Mati — vienmēr savākti copē. Neejiet baznīcā ar vaļīgi izlaistiem matiem. Baznīcas kalpotājas tieši tā arī dara un virsū lakatiņš. Bet vismaz savākti mati — es pat neprasu obligāti lakatu, bet vismaz matus savākt.
Rokas jātur sakrustotas — šāda poza veido aizsargu. Pat ja jūs stāvat baznīcā, kājas plecu platumā, un kāds sāk ar jums runāt — “Kas tā par ikonu?”, “Paskatieties, kur likt sveces?”, “Ak dievs, skatieties, vairs nav, kur likt sveces!”, “Vai drīkstu paņemt jūsu sveci?” — nekādā gadījumā neiesaistieties sarunā.
Labāk, lai jūs uzskata par rupju vai nepieklājīgu, nekā vēlāk skraidīt pie meistariem un tērēt naudu, lai “attīrītos”. Es jums saku pilnīgi nopietni — es tagad runāju par lietām, kurās tiešām būtu vērts ieklausīties profilakses nolūkos, lai sevi pasargātu.
