Mana ģimene pieder pie vecticībnieku dzimtas. Ticība ir veca, bet daži to noteikumi nav mūsdienām pieņemami. Pastāstīšu savu pieredzi
Mēdz teikt, ka cilvēki ar iepriekšējām reliģiskajām pārliecībām neatzina baznīcas reformas un turpināja turēties pie vecās ticības. Par to viņus pasludināja par ķeceriem un uzlika dubultu nodevu. Šāda prakse pastāvēja līdz 1782. gadam. Nosaukums “dvoedani” saglabājās arī vēlāk, un no tā radās vārds “dvoedanitj” — slepeni piederēt pie šķeltniecības.
Tā nu, dažas šīs dzimtas tradīcijas atšķīrās, un joprojām atšķiras no pārējiem slāviem — tajās ir daudz stingru noteikumu un aizliegumu. Viens no tiem — kapsētā neko neēd, bet atnes cienastu aizgājējiem, senčiem, to atstāj uz kapa vai pie ieejas vai izejas no kapsētas. Šo noteikumu es ievēroju stingri, jo ir bijis tā, ka, ja atnācu bez cienasta, tad noteikti kāds no tās puses “pieķērās” un pēc tam vismaz vienu nākamo nakti neļāva mierīgi gulēt.
Vispār, kad analizēju mūsu dzimtā iedibinātos noteikumus, atradu tajos daudz saprātīgu skaidrojumu, bet daudzi man šķita arī absurdi. Piemēram, katrā mājā pie ieejas atradās atsevišķa “krūze ceļiniekam” — trauks, no kura varēja dzert ienācēji vai garāmgājēji. Tāpat bija atsevišķs dvielis viesiem. Padomāju un sapratu: šajā noteikumā nav nekā personīga — tās vienkārši bija drošības un higiēnas prasības, lai neaplipinātos ar kādām svešām problēmām.
Starp citu, manā dzimtā ir ļoti daudz speciālistu: agrāk — dziednieces, vecmātes, tagad — modernākas specialitātes. Arī es pati strādāju šajā sfērā — būtībā daru to pašu, ko mana vecvecmāmiņa, kura, kā toreiz teica, “laboja”. Es arī palīdzu.
Laiki mainās, bet kaut kas pārmantojas, un cilvēki būtībā paliek tie paši, tāpat arī tradīcijas. Pat ja kaut kas aizmirstas, intuīcija un senči atgādinās. Protams, ar garu pasauli man ir nācies saskarties ne reizi vien — arī kapsētā. Un tieši par to ir šis stāsts. Pirmoreiz ar rēgiem saskāros, kad man bija kādi trīs ar pusi gadi. Toreiz mēs dzīvojām ciemā, un kādu dienu kopā ar tēti, vectēvu un tēva pamāti devāmies uz vietējo kapsētu apciemot manu otru, īsto vecmāmiņu — tēva māti.
Viņa bija aizgājusi piecus gadus pēc manas piedzimšanas. Es ļoti skaidri atceros dažus tā dienas fragmentus. Kapsēta atradās ārpus ciema, un starp to un ciemu pletās plašs lauks. Tajā saulainajā dienā tas bija klāts ar rozā āboliņa ziediem, kas izskatījās kā bezgalīga jūra. Es skrēju pa ceļu priekšā pieaugušajiem, un manās acīs atspīdēja šis brīnišķīgais mātes dabas skats.
Lasi vēl: Nopirku māju Lietuvas pierobežā par lētu naudu, tā bija veca, bet laba, vēlāk sapratu kāpēc tik lēta
Atceros, kā iegājām kapsētā caur vārtiem — tā man šķita kā dzīva pilsētas iela, tik daudz tur bija cilvēku. Ziedi, pieminekļi, un pie katra gandrīz cilvēki — runā, smaida, kaut ko dara pie kopiņām. Mēs arī aizgājām pie vecmāmiņas. Kad ieraudzīju viņas pieminekli, uz tā bija skaistas sievietes fotogrāfija. Ar to šīs dienas atmiņas arī beidzas.
Kad paaugos, kādu reizi pajautāju tēvam, kādu notikumu mēs tajā dienā bijām atzīmējuši un kāpēc tur bija tik daudz cilvēku. Tēvs paskatījās uz mani ar domīgu sejas izteiksmi un teica: tajā dienā tur, izņemot mūs četrus, nebija neviena cita. Kopš tā laika vairs neredzu aizgājušos cilvēkus, taču ikdienā jūtu viņu klātbūtni. Ar laiku apguvu tās vietas uzvedības noteikumus un tagad varu mierīgi apciemot savus tuviniekus. Domāju, ka arī meitu tam esmu iemācījusi. Bet, kā rāda viens gadījums, ne viss ir tik vienkārši.
Kopš agras bērnības labi atceros stingru aizrādījumu no pieaugušajiem: nekad neko nenest no turienes! Ne lapiņu, ne konfekšu papīrīti. Pat ja ņemu kādu instrumentu kopšanai, tad tas ir vai nu vienreizlietojams, vai arī to pēc tam atstāju pie pieminekļa malā.
Un reiz mēs ar manu vecāko, pieaugušo meitu aizgājām uz apciemot vecmāmiņu — manu mammu. Sakopām, atcerējāmies mammu, savācām sīkus atkritumus. Pēc tam meita piedāvāja aiziet pie viņas labas paziņas kopiņas, kura bija aizgājusi mazāk nekā pirms 40 dienām. Nu, kāpēc ne — labs darbs. Aizgājām, apciemojām, nolikām konfektes, pastāvējām, padomājām, palūdzāmies un devāmies atpakaļ. Pie izejas atkritumus izmetām speciālā konteinerā un aizbraucām katra uz savām mājām.
Nākamajā rītā, vēl diezgan agri, man piezvana ārkārtīgi satraukta meita un sāk stāstīt savu stāstu. Tālāk runā viņa pati:
“Pēc kapsētas aizbraucu pie draugiem ciemos — bijām jau iepriekš sarunājuši. Pasēdējām, padzērām tēju, patīkami parunājāmies. Mājās atgriezos ļoti vēlu. Tiklīdz apgūlos, likās, ka pat pusstunda nebija pagājusi, kad jau aizmigu. Bija jau pāri pusnaktij, kad pēkšņi sajutu, ka kāds mani neatlaidīgi modina.
Atveru acis — un redzu, ka gultas malā sēž tā pati paziņa, kuru tajā dienā apciemojām. Es viņu redzēju skaidri, tikpat kā nomodā. Nakts viešņa kaut ko runāja, bet tik klusi, ka nevarēju saprast vārdus, un tajā pašā laikā viegli glāstīja segas malu. No redzētā mani pārņēma šausmas. Mēģināju piecelties, bet pēkšņi sāku krist kaut kur lejup, kādā bezdibenī… un strauji pamodos.
Drīz sapratu, ka tas bijis tikai briesmīgs sapnis. Atveru acis — un no redzētā atkal pārņēma šausmas: istabā redzu svešu cilvēku siluetus — gan vīriešus, gan sievietes, gan pusaudžus. Daži stāv pie manas gultas, kāds sēž krēslā, pārējie staigā pa istabu. Visi pamana, ka esmu pamodusies, un pagriežas pret mani. Man kļūst tik bail, ka atkal mēģinu piecelties, bet atkal iekrītu kaut kādā tukšumā.
Un tad pamostos pa īstam, apsēžos gultas malā, mēģinu saprast, kas notiek, un galvā kā nemierīgs āmurītis dauzās viena doma: atkritumi, atkritumi, atkritumi… Un te atceros, ka, kad savācu sīkos atkritumus no vecmāmiņas kopiņas maisiņā, tajā pašā brīdī mamma lūdza uzliet viņai uz rokām ūdeni no pudeles, un es to maisiņu ar atkritumiem ieliku mugursomas sānu kabatā.
Vēlāk, kad pie izejas citus atkritumus izmetām konteinerā, par to maisiņu sānu kabatā pilnīgi aizmirsu. Atceroties visu pēc kārtas, naktī steigšus apģērbos, izskrēju uz ielas un metos līdz atkritumu konteineram, kur izmetu to maisiņu ar papīriem un lapām. Pēc tam atgriezos mājās, palūdzu Dievu un mierīgi aizmigu.”
Pēc šī gadījuma meita saka, ka tagad viņa pilnīgi skaidri zina, kāpēc nekad neko nedrīkst nest no kapsētas — ne apzināti, ne nejauši.
Vēl dažas mums nepieņemamas paražas no vecticībnieku ticības
Vecticībnieki stingri ticēja, ka uguns ir dievišķa stihija, un tāpēc to nedrīkst ņemt “no svešām rokām”. Tas nozīmēja, ka, piemēram, ja mājā izdzisa pavarda uguns, viņi nedrīkstēja aizņemties liesmu no kaimiņiem. Tā vietā viņi iededzināja jaunu uguni – ar berzi vai izmantojot koka mietiņu un dēlīti, līdz parādījās dzirkstele.
Viņu atvadu rituāli patiešām ir īpaši, dziļi simboliski un reizēm pat šķiet mistiski vai biedējoši. Tie ir saistīti ar viņu priekšstatiem par tīrību, dvēseles pāreju un pasaules kārtību. Viņi tic, ka cilvēka aiziešana nav beigas, bet tikai pāriešana citā pasaulē. Tāpēc, kad kāds aiziet viņsaulē, mājā valda stingra kārtība, nevis haoss. Vairākas dienas notiek dziedāšana un lūgšanu skaitīšana.
Pie logiem vai durvīm bieži noliek trauku ar ūdeni — lai dvēsele, aizejot, var “nomazgāties” pirms šķērso robežu uz citu pasauli. Mielasts — tā nav “piemiņas ballīte”, bet kluss, lūgšanu pilns galds. Uz galda nekad neliek gaļu vai stiprinātos dzērienus, jo tas tiek uzskatīts par kārību izpausmi. Vecticībnieki, līdzīgi kā pareizticīgie, tic, ka dvēsele vēl 40 dienas klīst pa zemi, apmeklē vietas, kur mīlēja būt, un tikai tad aiziet tālāk. Tāpēc šajā laikā neatver logus pēc saulrieta, neizmet maizi, un, ja mājās kaut kas nokrīt vai pēkšņi atveras durvis, saka: “Ej ar Dievu.” — lai dvēsele zina, ka viņu atceras.
Viņi tic, ka nauda, kas tiek dota baznīcai, nav vienkārši maksājums par pakalpojumu, bet ziedojums Dievam, pateicība par aizsardzību. Turklāt ir tradīcija — par katru sakramentu jāmaksā.
