“Ir divas dāvanas, kas ļauj cilvēkam izcelties pār citiem – spēja daiļi runāt un spēja klusēt tieši tad, kad tas visvairāk vajadzīgs.”
Arābu kultūra, kas glabā senas tradīcijas un dziļu mantojumu, māca mums vērtīgas dzīves gudrības. Viena no tām – par to, ko ir vērts paturēt pie sevis, nevis dalīties ar citiem.
Aplūkosim piecas lietas, par kurām nevajadzētu runāt pat ar tiem, kas jums ir vistuvākie.
1. “Nesaki draugam to, ko tu neteiktu nelabvēlim.”
Ko vajadzētu paturēt pie sevis un par ko var runāt atklāti?
Ir svarīgi rūpīgi pārdomāt, ko atklājam pat saviem tuvākajiem cilvēkiem. Kad runa ir par personīgu vai konfidenciālu informāciju, visdrošāk ir ievērot tādu pašu piesardzību kā sarunās ar nelabvēli — pat ar draugiem jābūt diskrētiem.
Pat tuvākajās attiecībās ir vērts atstāt vietu klusumam. Dzīvē nav nekā pilnīgi droša, un reiz pateikts vārds var aizceļot tālāk, nekā plānots. Tāpēc gudri ir paturēt sevī to, kas neprasa skaļu teikšanu.
Ir noteiktas lietas, kuras būtu jāglabā pie sevis, pat ja attiecības ir ciešas. Jāatceras, ka pilnīga atklātība nav piemērota visās situācijās, pat draudzībā ir jāievēro mērs.
2. “Nerunā slikti par sevi.”
Ir viena veca arābu teika, kas vēsta: “Kad tu mīli sevi, tava sirds kļūst par mierīgu oāzi tuksnesī.” Tāpēc, lai saglabātu savu pašcieņu, jāiemācās cienīt un mīlēt sevi – tikai tad mēs varam izstarot gaismu un dalīties ar to ar citiem.
Kādā tuksnesī dzīvoja vecs vīrs vārdā Okams. Desmit garus gadus viņš raka milzīgu bedri cerībā atrast ūdeni. Visbeidzot, pēc neticama darba viņa neatlaidība tika atalgota – zeme uzsūca mitrumu, un izraktās bedres vietā izveidojās neliels ezeriņš.
Kaimiņu tautas bija pilnīgā sajūsmā par šo notikumu, un viņi steidzās pie jaunā avota, lai iegūtu vērtīgo ūdeni, kas sniedza dzīvību. Taču Okams pats nebija lepns par saviem sasniegumiem, jo viņš baidījās, ka tiks uzskatīts par lielībnieku. Viņš pat noliedza ezera vērtību, apgalvojot, ka ūdens nav pats tīrākais. “Es neesmu izdarījis neko izcilu,” teica viņš. “Tas ir tikai ar Visvarenā žēlastību, ka šis avots man tika dāvāts.”
Cilvēki uztvēra Okama vārdus nopietni un sāka izturēties pret ezeru tā, kā vecais vīrs bija vēlējies. Drīz viens no neveiksminiekiem, vietā, lai remdētu slāpes, sāka mazgāt savas netīrās kājas ezera ūdenī. Viņam pievienojās arī citi. Tā Okamas ezers, kas bija sākotnēji vērtīgs ūdens avots, kļuva par netīru peldvietu.
Vecajam vīram bija grūti skatīties, kā viņa desmit gadus ilgais darbs kļūst par tukšumu. Taču viņš nevarēja neko darīt – cilvēki izturējās pret viņa radīto darbu tā, kā viņš bija norādījis. Ezers, kas reiz sniedza dzīvību apkārtējai zemei, tagad, pateicoties viņa pārāk lielajai pieticībai, pārvērtās par purvu.
Šis stāsts skaidri parāda, ka pārmērīga pieticība nenoved pie labiem rezultātiem. Ja cilvēks nepārtraukti noniecina savus sasniegumus, agri vai vēlu arī apkārtējie tos sāk uztvert tāpat. Dažkārt veselīgs lepnums par savu darbu ir daudz piemērotāks nekā mākslīga pazemība un liekā pieticība.
Stāsta pamatvēstījums ir, ka cilvēkam nevajadzētu noniecināt sevi vai kritizēt sevi citu priekšā. Runāšana par savām vājībām, trūkumiem vai neveiksmēm arābu kultūrā tiek uzskatīta par zemu pašcieņas izpausmi un necieņu pret sevi.
“Neļauj pasaulei redzēt savas vājās puses.”
Mūsu trūkumi un vājības ir personiskas lietas, ar kurām mums jātiek galā pašiem, nenorādot tās uz āru. Tas nenozīmē, ka jāslēpj mūsu trauslumu no tuviniekiem, bet ir būtiski atcerēties, ka ne visiem cilvēkiem ir jāzina par mūsu iekšējām problēmām.
Pat ja cilvēkam ir bijušas kļūdas vai viņam ir zināmas nepilnības, to publiska izpausme ir pilnīgi nevajadzīga un neefektīva.
Tā vietā ir lietderīgi pievērst uzmanību saviem tikumiem, stiprajām pusēm un sasniegumiem. Koncentrēšanās uz pozitīvajām personības iezīmēm palīdz attīstīt pašcieņu un palielināt pašapziņu.
Arābu sabiedrībā tiek cienīta pieticība, taču cilvēkam jāprot arī izrādīt cieņu un lepnumu par saviem sasniegumiem un talantiem. Paškritika citu priekšā liecina par pašcieņas trūkumu.
Ne viens vien autovadītājs zaudē tiesības vienas pavisam vienkāršas kļūdas dēļ
3. “Ja kaut kas grūti, klusē.”
Par to, kā jārīkojas ar savām raizēm un grūtībām.
Pamatideja ir tāda, ka nevajadzētu atklāti sūdzēties vai dalīties ar savām problēmām un grūtībām. Arābu kultūrā tiek uzsvērts, ka cilvēkiem jābūt izturīgiem un atturīgiem, risinot personiskās neērtības.
Teika:
Senos laikos dzīvoja vecs vīrs vārdā Ezio. Pēc tam, kad viņa dēls aizgāja no mājām, Ezio palika viens, lai rūpētos par māju un audzētu mājlopus
Gadiem ejot, vecais vīrs sāka ciest no muguras problēmām. Neizturēdams grūtības, viņš pastāstīja kaimiņam par savu vezjēdzīgo stāvokli. Kaimiņš tikai izteica līdzjūtību, pakratot galvu, taču palīdzību nepiedāvāja. Drīz vien ziņa par vecā vīra problēmām ar muguru izplatījās visā ciemā, un, kur vien viņš gāja, ciema iedzīvotāji raudzījās ar žēluma pilniem skatieniem, bet neviens nepalīdzēja atvieglot viņa stāvokli vai sniegt atbalstu mājas darbos.
Pēc kāda laika vecā vīra muguras problēmas kļuva vieglākas, taču baumas par viņa nespēku neapstājās. Pat kad viņš tirgojās tirdziņā, turpināja izplatīties runas par viņa ‘grūtībām ar muguru’.
Pēc kāda laika pie Ezio ieradās kaimiņš, kurš pirmās uzzināja par viņa grūtībām. Viņš ar izspēlētu līdzjūtību piedāvāja: “Draugs, redzu, ka tev ir grūti ar saimniecību. Dod man savas zemes un lopus, un es tev samaksāšu,” taču piedāvātā cena bija uz pusi zemāka nekā to patiesā vērtība. Ezio smējās un atteicās no šāda piedāvājuma. Kaimiņš, neskatoties uz atteikumu, uzstāja: “Nu tad tu kaut ko dabūsi, citādi tava saimniecība iznīks!” Bet vecais vīrs ar izsmalcinātu noraidījumu atsūtīja kaimiņu prom un turpināja darboties pats, līdz viņa dēls atgriezās.
Kad dēls beidzot atgriezās, viņš pateicās tēvam par uzticību un jautāja: ‘Tēvs, tu esi dzīvē piedzīvojis daudz, tāpēc dalies ar savu gudrību. Kas ir tas, ko man ir svarīgi zināt?’ Vecais vīrs atbildēja vienkārši: ‘Ja tev ir problēmas, klusē. Vispirms saņemsi lieku līdzjūtību, bet vēlāk tevi sāks izmantot tieši tajās vietās, kur esi visvājākais.
Šī leģenda parāda, kā atklātību pret citiem par savām vājībām var izmantot pret tevi pašlabuma meklējošos nolūkos. Gudrs cilvēks labāk klusē par savām grūtībām, lai izvairītos gan no nevajadzīgas līdzjūtības, gan no nepatīkamiem mēģinājumiem ielauzties viņa dzīvē.
Šī gudrība iedrošina cilvēkus mierīgi paciest gan fiziskas, gan emocionālas grūtības, neveidojot liekas diskusijas par tām svešu cilvēku klātbūtnē. Atklāta vājuma izrādīšana tiek uzskatīta par nepieņemamu, jo tā var tikt uztverta kā nespējas pazīme. Tā vietā, lai meklētu ārēju līdzjūtību, arābu kultūrā tiek veicināta iekšējā spēka atrašana un izturēšana pret izaicinājumiem. Klusa pacietība un izturība tiek novērtētas kā iekšējā spēka un rakstura izpausmes.
Tomēr šī gudrība nenozīmē, ka cilvēkam vajadzētu pilnībā noslēgties sevī. Viņš var dalīties ar savām problēmām nelielā ģimenes vai tuvu draugu lokā, kuriem viņš pilnībā uzticas. Tomēr svešu cilvēku klātbūtnē labāk ir saglabāt klusumu.
Šķir otru lapu , lai uzzinātu pārējās 2 gudrības
