Turklāt noteikts laika periods, piemēram, sākot ar Lieldienām, tiek uzskatīts par nepiemērotu kapsētas apmeklēšanai, jo tas var aizskart aizgājēju mieru.
Pēc Vissvētākās Jaunavas Marijas Aizlūgšanas svētkiem arī nav ieteicams apmeklēt kapsētu. Šis laiks tiek uzskatīts par īpaši svarīgu aizgājējiem, kuriem nepieciešama atpūta. Ezotēriķi skaidro, ka viņu dabiskā “sega” – rudenī lapas vai ziemā sniegs – nedrīkst tikt aiztikta, jo tas simbolizē dabas ciklisko kārtību un aizgājēju miera saglabāšanu.
Ievērojot šos ticējumus un tradīcijas, tiek izrādīta cieņa gan pret aizgājušajiem, gan pret rituāliem, kas palīdz uzturēt harmoniju starp dzīvo un aizgājēju pasauli.
Ticīgie iesaka pie aizgājēja kapa kapsētā vienkārši norunāt lūgšanu par viņa dvēseles mieru. Vispiemērotākā šādai situācijai ir Tēvreize, kurā tiek lūgts Dievam par aizgājēja dusu un mūžīgo mieru. Svarīgi ir šo lūgšanu skaitīt klusi un sirsnīgi, bez izrādīšanās vai sūdzēšanās. Šis rituāls simbolizē cieņas pilnu saikni starp dzīvajiem un aizgājušajiem.
Aizejot no kapsētas, jābūt uzmanīgiem ar vārdiem – nekad nevajadzētu teikt “uz redzēšanos”. Šāds izteiciens tiek uzskatīts par nevēlamu, jo tas simboliski var norādīt uz vēlmi drīzumā pievienoties aizgājējiem. Pareizāk ir lietot neitrālus izteicienus, kas apliecina cieņu un noslēdz apmeklējumu bez dziļākām simboliskām nozīmēm.
Tāpat jāņem vērā, ka kapos ieteicams staigāt tikai pa tiem celiņiem, pa kuriem esat atnākuši. Ir vēlams izvairīties no citu taku izmantošanas, lai netraucētu aizgājēju mieru. Turklāt nevajadzētu atgriezties, ja esat ko aizmirsuši – šādu rīcību uzskata par nevēlamu, jo tā var izjaukt kapsētas enerģētisko līdzsvaru un radīt nevajadzīgus traucējumus.
Ievērojot šos padomus, tiek nodrošināta cieņpilna attieksme pret kapsētu, aizgājējiem un viņu piemiņu, veidojot harmonisku un respektablu saikni ar aizgājušo pasauli.
Pastāv ticējums, ka aizgājēja apbedījuma vietā būtu jāatstāj kaut kas ēdams – īpaši tas, kas viņam patika dzīves laikā. Tāpēc piemiņas dienās uz kapiem bieži var redzēt šķīvjus ar ēdienu vai pat dzērienus, kas simboliski tiek ziedoti aizgājēja piemiņai. Šī tradīcija ir saistīta ar vēlmi godināt aizgājēja atmiņu, piedāvājot viņam to, kas bijis svarīgs viņa dzīvē.
Tomēr ezotēriķi uzsver, ka aizgājējiem nav nepieciešama fiziska barība. Viņu dvēseles saņem mieru un gandarījumu no lūgšanām un atmiņām, ko dzīvie velta viņu piemiņai. Tā vietā, lai ēdienu atstātu kapsētā, ieteicams to izdalīt tiem, kam tas patiešām ir vajadzīgs, piemēram, trūcīgajiem vai izsalkušajiem. Šāda rīcība simbolizē ne tikai cieņu pret aizgājēju, bet arī līdzjūtību un dāsnumu, kas ir būtiskas vērtības gan ticībā, gan cilvēciskajās attiecībās.
Šo tradīciju pielāgošana mūsdienu apstākļiem ļauj saglabāt cieņu pret aizgājējiem, vienlaikus vēršot uzmanību uz tiem, kuriem palīdzība ir aktuāla, tādējādi veicinot harmoniju starp dzīvajiem un aizgājušo piemiņu. Tas veicina līdzjūtību un sabiedrības atbildību, vienlaikus saglabājot dziļu respektu pret aizgājējiem un viņu piemiņu.
