1. “Kur man jāpiebrauc jūsu birojā manā pilsētā?”
Parasti klausules otrā galā iestājas gara pauze vai neskaidra murmināšana par “tiešsaistes procedūrām”. Kāpēc? Tāpēc, ka vairums šo censoņu fiziski atrodas ārzemēs vai vispār nav ne jausmas par jūsu pilsētu. Īsts darbinieks vienmēr zina tuvākās filiāles adresi.
Pārbaudīts uz savas pieredzes: Man ir paziņa, kurai piezvanīja “no iestādes” un teica, ka pret viņu ierosināta lieta. Viņa mierīgi pajautāja nodaļas adresi, kur varētu personīgi atnākt un visu noskaidrot. Atbildē — klusums, pēc tam tikai signāltoņi.
2. “Nosauciet savus pilnos vārdus, amatu un dienesta numuru”
Bankas darbiniekam vai valsts iestādes pārstāvim ir pienākums spēt pilnībā iepazīstināt sevi. Ja cilvēks saka kaut ko līdzīgu “Andris no drošības dienesta” vai vienkārši izdomā uzvārdu, jūs to viegli varat pārbaudīt oficiālajā mājaslapā. Kā likums, izvairīsies no tiešas atbildes.
3. “Es tūlīt piezvanīšu uz jūsu bankas oficiālo numuru — tā taču nav problēma?”
Skatoties no malas, tas izklausās gandrīz nevainīgi, bet viņiem tas ir spriedums. Visas viņu “darbības” balstās uz steidzamības radīšanu. Ja jūs sakāt, ka piezvanīsiet bankai paši, uzreiz dzirdēsiet veselu attaisnojumu vilni: “nedrīkst pārtraukt savienojumu”, “darbība ir steidzama”, “ja noliksiet klausuli, līdzekļi tiks noņemti”.
Droši nolieciet klausuli. Neviena īsta banka vai valsts iestāde jūs nepārliecinās nepārbaudīt informāciju.
4. “Kā sauc jūsu nodaļu un kurš ir jūsu priekšnieks?”
Jo konkrētāks jautājums, jo sliktāk. Jebkurš īsts darbinieks zina, kur strādā, un kas ir viņa vadītājs. Šie “darbinieki” sāks izvairīties, izdomāt vai vienkārši ignorēt.
5. “Nosauciet pēdējās četras darbības manā kontā un es salīdzināšu”
Pat ja jums nav aplikācijas un nevarat to izdarīt, sakiet. Bankas darbinieks viegli identificē konta īpašnieku un redz viņa transakcijas (bet nekad neprasīs slepenu informāciju!). Turklāt šie zvanītāji par jūsu kontiem nezina pilnīgi neko un sāks uzreiz izvairīties, mainīt sarunas tēmu vai mēģinās novirzīt jūs citur.
Lasi vēl: Mājas kaimiņiene katru sestdienu gāja uz mežu ar lāpstu, vēlāk uzzināju, kāpēc…
Kāpēc bankas un valsts joprojām nevar uzveikt šo
Var padomāt: “Nu, ja problēma ir tik masveidīga, kāpēc tā vēl nav atrisināta?” Atbilde ir tāda kāda ir — šie zvanu centri bieži atrodas ārzemēs, valstīs, no kurām izvilkt zvanītāju ir gandrīz neiespējami. Bankas savukārt ir spiestas balansēt starp ērtībām klientiem un stingriem drošības pasākumiem.
Kāpēc mūs vispār “noķer” šādi zvani? Paradokss: mēs neuzticamies kaimiņiem, valdībai, ziņām, bet viegli noticam “balsij no bankas”, ko dzirdam pirmo reizi. Viss ir uzticībā autoritātei. Mēs esam pieraduši, ka līdzekļi — bankas, drošība — atbilstošās iestādes. Ja zvana “autoritatīva” balss, mēs bieži atslēdzam kritisko domāšanu.
Vēl viens iemesls — informācijas pārslodze. Mūsu smadzenes izvēlas “saīsinājumus” (jeb “šortkatus”), lai taupītu resursus: ja kāds runā pārliecinoši un atsaucas uz iestādi, šķiet, ka viņam var uzticēties. Tieši šo “caurumu” mūsu aizsardzībā arī izmanto šie it kā darbinnieki.
