«Es gribētu teikt, ka bērnībā biju ļoti atklāts un tiešs bērns…»
Bet patiesībā es vienkārši nepratu melot.
Noteiktā vecumā bērna smadzenes sāk aktīvi attīstīt sociālās mijiedarbības prasmes, tāpēc bērns sāk melot – gan ar iemeslu, gan bez. Bērniem tas ir sava veida treniņš, gluži tāpat kā runas vai sīkās motorikas attīstība. Jo vairāk prakses, jo vieglāk šo prasmi vēlāk izmantot.
Kad biju maza un mēģināju samelot, es instinktīvi aizsedzu muti ar roku. Mani uzreiz pamanīja — reizēm norāja, citreiz pasmējās vai pamācīja. Tāpēc es tā arī nekad īsti neiemācījos melot. Pat tagad tas man sagādā grūtības.
Tas ir piemērs, kā bērna vēlme būt paklausīgam var pārvērsties pieaugušā nespējā brīvi rīkoties sarežģītās situācijās.
Labi, ka mana dzīve izvērtusies tā, ka šī prasme man nav nepieciešama. Tomēr tieši tas bija viens no iemesliem, kāpēc man bija ļoti grūti strādāt juridiskajā konsultācijā.
Bet nu – pie pašas stāsta būtības!
Tētis visu manu bērnību bija komandējumos. Mammai ar maziem bērniem vienai bija grūti, tāpēc viņa pārcēlās pie saviem vecākiem uz citu pilsētu… pašā valsts otrā galā. Tētis, ja arī tika mājās uz pāris dienām reizi pāris mēnešos, tad pie mammas vecākiem varēja atbraukt tikai atvaļinājuma laikā. Tāpēc mēs redzējām tēti aptuveni reizi gadā.
Tagad es spēju novērtēt, cik daudz tētis darīja mūsu ģimenes labā — viņš patiešām rūpējās par mammu, un viņa darbs nebija viegls. Taču toreiz, bērna acīm skatoties, viss šķita daudz vienkāršāk — likās, ka pieaugušie vienkārši izvēlas, ko darīt. Tāpēc manī nemanot bija uzkrājusies neliela neizpratne un atturība no tēta.
Tātad… Kluss ģimenes vakars, tēta atvaļinājuma sākums (vēl nebija izdalītas visas dāvanas). Mani vecāki kaut kā sāka strīdu — par to, kuru no viņiem bērni mīl vairāk. Man bija apmēram pieci gadi, un mans brālis bija tikai nedaudz vecāks par mani.
Un brālis, kā vecākais un vecāku iemīļotais, bija pirmais strīda objekts. Kad mamma viņam jautāja, viņš atbildēja, ka mīl vairāk mammu — un saņēma maigumu. Bet, kad tētis uzdeva to pašu jautājumu, viņš teica, ka mīl vairāk tēti — un saņēma dāvanas. Ļoti izdevīga shēma!
Tad man sekoja krusteniskā pratināšana:
— Meitiņ, ko tu vairāk mīli — mammu vai tēti? — tēti ar viltīgu smaidu pamiedzot, raugoties uz blakus sēdošo mammu.
Es arī paskatos uz mammu, tad uz tēti, padomāju un atbildu:
— Mammu!
Tētim nedaudz palika skumji. Es apskāvu tēti ap kaklu un teicu:
— Tēt, tu taču aizbrauksi, bet mums ar mammu vēl jādzīvo kopā.
