Daudziem no mums interesē, kas notiks ar elektrības rēķiniem pēc tam, kad Latvijā sabūvēs lielos vēja parkus. Cilvēki bieži jautā, vai tiešām tas palīdzēs mums maksāt mazāk, kad kaimiņvalstīs patēriņš pieaugs.
Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis skaidro, ka vēja parki ir būtisks papildinājums mūsu enerģijas grozam. Tas palīdzēs samazināt cenas tieši tajos brīžos, kad citu resursu mums trūkst. Latvijā šobrīd norit darbs pie ļoti daudziem lielu vēja parku projektiem.
Latvijā mums jau ir vairāki veidi, kā iegūt enerģiju, bet katram no tiem ir savi mīnusi atkarībā no laikapstākļiem. Daugavas hidroelektrostacijas jeb HES ir mūsu lielākā bagātība, taču tās strādā ar pilnu jaudu tikai tad, kad upēs ir daudz ūdens. Vasaras karstumā vai ļoti aukstā ziemā, kad ūdens pieplūde ir maza, HES nespēj saražot tik daudz, cik mums vajadzētu.
Arī saules enerģiju mēs jau esam iemācījušies izmantot diezgan labi. Vasaras saulainajās dienās saules paneļu ir tik daudz, ka elektrības cena biržā brīžiem nokrītas pat līdz nullei. Tomēr saule nespīd naktīs un ziemas tumšajos mēnešos, tāpēc ar to vien nepietiek.
Vējš kā trūkstošais posms
Pašlaik tieši vēja enerģija ir tas, kā mums pietrūkst visvairāk, lai sistēma būtu līdzsvarā. Vējš parasti ir visspēcīgākais tieši rudenī, pavasarī un arī ziemas mēnešos, kad saule mūs nelutina. Tas nozīmē, ka vējainās ziemas dienās jaunie parki varētu nodrošināt lētu elektrību tieši tad, kad mums tās patēriņš ir vislielākais apkures un gaismas dēļ.
Ministrs norāda, ka pašlaik pieteikto projektu ir ļoti daudz, taču reāli tīklam tiks pieslēgta tikai neliela daļa. Mums nav vajadzības apbūvēt visu Latviju ar vēja turbīnām. Pietiek ar noteiktu jaudu, lai vējainā laikā cena biržā kļūtu krietni patīkamāka patērētājiem.
Kas notiek, kad nav ne saules, ne vēja
Protams, rodas jautājums, ko darīt tajās dienās, kad ir pilnīgs bezvējš, liels sals un tumsa. Šādiem brīžiem Latvijā joprojām kalpos termoelektrocentrāles jeb TEC. Tās ir mūsu drošības garants, kas spēj ātri sākt ražot enerģiju, kad dabas apstākļi neļauj darboties vēja vai saules parkiem.
TEC uzdevums ir balansēt sistēmu. Tāpēc vēja parki nav domāti, lai pilnībā aizstātu visu pārējo, bet gan lai papildinātu mūsu pašu ražošanu. Jo vairāk mums būs dažādu enerģijas avotu, jo mazāk mēs būsim atkarīgi no importa un krasām cenu svārstībām biržā.
Ir jābeidz sabiedrības maldināšana ar apgalvojumiem par “tūkstošiem vēja turbīnu”, no kurām it kā “nekas nenotiks”. Juridiskā realitāte ir cita – un tieši tāpēc situācija ir bīstama.
Pirmkārt. Ietekmes uz vidi novērtējums nav deklaratīvs dokuments. IVN atzinums rada tiesisku pamatu projekta tālākai virzībai. Kamēr IVN nav atcelts, atsaukts vai atzīts par prettiesisku, jebkurš projekts ar spēkā esošu IVN ir juridiski realizējams jebkurā brīdī, tiklīdz tiek nodrošināts finansējums un saņemtas būvatļaujas. Apgalvojums, ka “ja desmit gadus nav būvēts, tad nekad nebūs”, nav balstīts nevienā normatīvajā aktā.
Otrkārt. Latvijas tiesību sistēmā nepastāv automātiska IVN “noilgšana”. Ja IVN nav formāli atcelts vai atzīts par spēkā neesošu, tas paliek derīgs, pat ja ir pagājuši gadi un teritorijā ir būtiski mainījusies vide, apbūve, biotopi vai putnu migrācijas apstākļi. Tas ir viens no būtiskākajiem sistēmiskajiem trūkumiem, ko valsts apzināti nav novērsusi.
Treškārt. Pašreizējā situācijā Latvijā ir desmitiem IVN, kas ir pabeigti vai procesā, un katrs no tiem atsevišķi rada reālu juridisku risku. Nevis “7–10% no iecerēm”, bet tik daudz projektu, cik netiks apturēti ar tiesiskiem instrumentiem, tik arī tiks uzbūvēti. Tieši tāpēc attīstītāji iesniedz maksimālos scenārijus – jo tiesību akti to pieļauj.
Ceturkārt. Starptautiskā prakse, uz kuru atsaucas politiķi, tiek selektīvi interpretēta. Tajās valstīs, kur daļa ieceru netiek realizēta, ir stingri attāluma kritēriji, obligāta kumulatīvās ietekmes izvērtēšana, reāla pašvaldību veto tiesība un neatkarīgu ekspertu kontrole. Latvijā šie mehānismi vai nu nepastāv, vai ir mērķtiecīgi vājināti ar likumu grozījumiem.
Piektkārt. Apgalvojums, ka “tirgus pats visu sakārtos”, neatceļ valsts pienākumu aizsargāt cilvēku pamattiesības. Satversmes 115. pants uzliek valstij pienākumu novērst būtisku vides kaitējumu, nevis cerēt, ka daļa projektu “paši atkritīs”. Valsts nevar deleģēt Satversmes ievērošanu tirgus loģikai.
Sestkārt. Tiesu prakse Eiropā skaidri parāda – ja IVN ir veikts nepilnīgi, ja nav izvērtēta kumulatīvā ietekme, ja ignorētas putnu migrācijas zonas, Natura 2000 teritorijas vai iedzīvotāju tiesības uz īpašumu un veselību, šādi objekti tiek apturēti vai pat demontēti. Latvijā šie precedenti netiek integrēti likumdošanā, bet tas nenozīmē, ka tie nav piemērojami.
Secinājums ir vienkāršs un juridiski nepārprotams:
tiks uzbūvēts nevis “tik, cik vajag valstij”, bet tik, cik sabiedrība un pašvaldības ļaus ar bezdarbību. Katrs IVN, kas netiek apstrīdēts, katra sūdzība, kas netiek izskatīta pēc būtības, palielina uzbūvēto industriālo vēja fermu skaitu.
Tāpēc sabiedrības rīcībai ir izšķiroša nozīme.
Biedrība Drosme Darīt aicina iedzīvotājus, pašvaldības un atbildīgus žurnālistus nepaļauties uz politisku retoriku, bet vērtēt juridiskos faktus, iesaistīties, atbalstīt, ziedot un kopā panākt, lai prettiesiski projekti tiktu apturēti pirms, nevis pēc to uzbūvēšanas