Manas domas sāka griezties vienā virzienā, un man kļuva karsti. Plaukstas palika mitras.
Bez liekas kavēšanās, es paņēmu mēteli un ātri devos uz kafejnīcu.
Es skrēju bez apstājas, sirds sitās straujāk. Ja viņš tiešām mani krāpj… Ja tieši manā dzimšanas dienā viņš ir ar kādu citu…
Es ieskrienu kafejnīcā, steidzoties apkārt skatīties, meklējot viņu un cenšoties saprast, kas notiek.
Igors…
Viņš sēž pie loga, rokās turēdams pušķi. Viens.
Kad viņš mani pamanīja, viņš uzreiz piecēlās un pasmaidīja.
— Nāc šurp.
Es joprojām jutu, kā manī virmo karstums, kas negribēja norimt.
— Tātad tu mierīgi sēdi šeit, kamēr esmu darbā, un pat neesi mani apsveicis?!
— Pagaidi, pagaidi… — viņš mierīgi satver manu roku. — Es gribēju tev sagādāt pārsteigumu. Gaidīju, līdz tu pabeigsi darbu.
Es samirkšķinu acis, neticēdama.
— Ko?..
Viņš pasniedz man nelielu kastīti – mazu, glītu, ar smalku lentīti.
Es atveru kastīti. Zelta auskari. Tie paši, par kuriem es vienmēr sapņoju, bet nekad īsti neteicu viņam.
Mitrums acīs nemanot sakrājas un lēnām sāk plūst pār vaigiem.
Es biju gatava visam sliktākajam, bet viņš… Viņš vienkārši gaidīja, lai šo dienu padarītu īpašu.
Tajā vakarā mēs ilgi palikām kafejnīcā, runājām, smējāmies. Pirmo reizi pēc ilga laika nedomājām par darbiem vai ikdienas rūpēm, bet vienkārši baudījām viens otra kompāniju.
Šo dzimšanas dienu es neaizmirsīšu nekad.
Šis stāsts man liek atcerēties, cik viegli ir ļauties aizdomām un pieņemt sliktāko, pirms patiešām zinām, kas notiek. Dažreiz mēs gaidām vilšanos tur, kur patiesībā mūs sagaida prieks. Uzticēšanās un sapratne ir būtiski attiecību pamati – un dažkārt viss, kas nepieciešams, ir mazliet pacietības, lai saprastu otra cilvēka īstos nodomus.
