Taču šogad bija tā, it kā kolēģiem kāds būtu “iekodis”, jo viņi katru dienu mani ķircināja it kā speciāli sarunājuši.
Pēc kāda sev adresēta joka es vairs nenocietos. Šoreiz viens no maniem kolēģiem teica:
– Tagad noderētu svaigs gurķītis, vai ne, Andri?. Bet tu jau tos ēd pa kluso!
Tas bija pēdējais piliens, tad es viņam un visiem apkārtējiem visu pateicu ļoti skaidri:
– Jūs esat sākuši mani ķircināt jau katru dienu, bet jautājums ir: vai esmu jums kaut ko parādā? Katram no jums ir kāds hobijs un prasmes, kāds audzē bites, kāds strādā uz pusslodzi par mehāniķi. Bet vai vismaz viens no jums man ir palīdzējis vai ar kaut ko pacienājis? Man rodas iespaids, ka, jūsuprāt, man ir vesela rūpnīca, kas ražo dārza labumus, bet tas nebūt tā nav.
Kurās dienās labāk pirkt loterijas biļetes, lai laimētu lielās loterijās 2024. gadā (Katrai Zīmei)
– Zemes darbus veikt nav viegli, un mēs pieliekam vairāk pūļu, nekā iegūstam, bet manai ģimenei ar izaudzēto ražu tik tikko pietiek. Ja jums tik ļoti patīk svaigas un dabīgas lietas, tad gaidu ikvienu piektdienas vakarā savā vasarnīcā: ravējiet nezāles visu nedēļas nogali, laistiet krūmus, irdiniet zemi, pļaujiet zāli un tad dabūsiet svaigus gurķus un tomātus. Bet jūs gribat visu par velti, neko nedarot!
Mans monologs iespaidoja manus kolēģus, īpaši tā daļa par palīdzību. Tā es viņus pārmācīju – neviens vairs nemēģina man neko izdiņģēt!
Ja tev šis raksts šķita interesants vai pamācošs, lūdzu, dalies ar to sociālajos tīklos!