Šī ziema tiešām ir pārbaudījums gan mūsu makiem, gan pacietībai. Ārā pieturas pamatīgs sals, un daudzi no mums ar bažām gaida nākamos apkures rēķinus, jo skaitītāji griežas nepieredzētā ātrumā.
Tajā pašā laikā gaisā jau jūtama priekšvēlēšanu dvesma, un politiķi sāk meklēt veidus, kā izskatīties pēc glābējiem. Idejas par dāsnām kompensācijām lido pa labi un pa kreisi, taču pieredze rāda, ka šāda steiga ne vienmēr beidzas labi.
Pirms pāris gadiem mēs jau piedzīvojām situāciju, kad valsts budžeta nauda tika izmantota, lai segtu energoresursu cenu lēcienu. Toreiz shēma bija vienkārša – valsts piemaksāja starpību, ja cena pārsniedza noteiktu slieksni. Šo atbalstu saņēma visi, kuriem ir centrālā apkure, neatkarīgi no tā, cik biezi ir viņu maki.
Daudzi toreiz bija neapmierināti, un es viņus saprotu. Cilvēki, kuri dzīvo vecās koka mājās ar krāsns apkuri vai paši saviem spēkiem siltina privātmājas laukos, bieži vien palika tukšā. Viņi saņēma tikai niecīgu kompensāciju, lai gan viņu pūles ietaupīt bija daudz lielākas nekā tiem, kuri dzīvo siltos pilsētas dzīvokļos. Šāda pieeja, kur “visiem dod vienādi”, īsti nestrādā, jo patiesībā turīgākie rīdzinieki saņēma vairāk nekā trūcīgākie lauku iedzīvotāji.
Vai esošie risinājumi tiešām ir par maz
Pašreizējie valdības plāni ieviest jaunas kompensācijas “par auksto ziemu” man šķiet nedaudz dīvaini. Likums parasti paredz palīdzību, ja strauji pieaug tarifi, nevis tad, ja mēs vienkārši esam patērējuši vairāk siltuma, jo ārā ir aukstāks. Ja katru reizi, kad uznāk sals, mēs prasīsim valstij naudu, tad budžetā drīz nekas nepaliks pāri citām svarīgām lietām.
Jau tagad jebkurš, kurš nonācis grūtībās, var doties uz savas pašvaldības sociālo dienestu. Mājokļa pabalsts ir domāts tieši tam – lai segtu komunālos rēķinus, ja ienākumi ir pārāk mazi. Manuprāt, daudz prātīgāk būtu vienkārši neiekasēt soda naudas par kavētiem maksājumiem un ļaut parādus lēnām nomaksāt līdz vasaras beigām. Tas būtu godīgi pret visiem un neuzliktu milzīgu slogu budžetam.
Vajadzīga sistēma, nevis kampaņas
Mēs jau sen runājam par “Atvieglojumu vienotās informācijas sistēmu” (AVIS), kas visu izdarītu automātiski. Iedomājieties, cik tas būtu ērti: valsts sistēma pati redz jūsu ienākumus un apkures rēķina lielumu. Ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli nokrītas zem noteikta līmeņa, atlaide rēķinā parādās pati no sevis. Nevienam nepatīk iet un lūgt palīdzību sociālajā dienestā, tāpēc šāds risinājums būtu viscieņpilnākais.
Tāpat tagad atkal dzirdam runas par PVN samazināšanu apkurei. Tas izklausās loģiski tikai līdz brīdim, kad sākam skatīties uz valsts parādu. Nevar vienlaikus kliegt par to, ka valsts aizņemas par daudz, un tajā pašā laikā prasīt nodokļu samazinājumus, kas vēl vairāk palielinās šo caurumu budžetā. Politiķiem beidzot būtu jānolemj, kas ir viņu prioritāte – populāri lēmumi vēlēšanu priekšvakarā vai stabila valsts nākotne.
Man jāsaka, ka šoreiz es sliecos piekrist premjeres viedoklim – budžeta iespējas ir ierobežotas. Mēs dzīvojam laikā, kad drošība un valsts aizsardzība ir galvenās prioritātes. Protams, ir viegli apsolīt pabalstus, lai iegūtu kādu papildu balsi vēlēšanās, bet atbildīga politika nozīmē arī prasmi pateikt “nē” pārmērīgam tēriņam.
Ja mēs gribam sevi uzskatīt par nobriedušu sabiedrību, mums jāsaprot, ka katra “dāvana” no valsts patiesībā nāk no mūsu pašu nodokļiem. Sacensība par to, kurš partijas biedrs iedos lielāku kompensāciju, varbūt labi izskatās reklāmas bukletos, bet tas nav veids, kā tiek vadīta nopietna un valstiski domājoša valsts. Galu galā – ziema reiz beigsies, bet parādi un budžeta caurumi paliks.
Pavisam vienkārši – kompensācija jādod mazturīgajiem!
Un pensionāriem