Mamma pārcēlās uz Itāliju un tur apprecējās ar itāli. Pagājušajā vasarā mamma nolēma sarīkot ģimenes tikšanos — viņa uzaicināja mani un māsu uz Itāliju, un viss bija ideāli.
Mēs gatavojām kopā ēdienu, pastaigājāmies pa nelielas Itālijas pilsētiņas ielām.
Bet pēdējā dienā viss mainījās. Atvadu vakariņu laikā mamma izdarīja kaut ko tādu, ko es viņai joprojām nespēju piedot. Tāpēc man parādījās ļoti nepatīkamas jūtas arī pret māsu. Un kā man tagad ar viņām abām turpināt sazināties?
Pastāstīšu, kas notika 👇
Jau kopš pašas bērnības es jutu, ka mūsu ģimenē mīlestība netika sadalīta vienlīdzīgi. Mammai vienmēr bija viena mīļākā — Madara, mana māsa.
Ja mēs abas izdarījām kādu pārkāpumu, sods bieži attiecās tikai uz mani. Un kad mēs strīdējāmies, šķita, ka es vienmēr kļuvu par to, kuru uzskatīja par atbildīgo.
Man nācās ne tikai mācīties teicamām atzīmēm, bet arī palīdzēt māsai ar viņas mūžīgajiem “trijniekiem” — rakstīt viņas vietā referātus, risināt uzdevumus, kamēr viņa tikmēr devās pastaigās ar draudzenēm. Mamma to uzlūkoja kā kaut ko pašsaprotamu.
Kad pienāca laiks stāties universitātē, es, pateicoties savām pūlēm, tiku budžeta grupā. Madara to nespēja, un mamma bez vilcināšanās samaksāja par viņas studijām.
Es dzīvoju šaurā kopmītnes istabiņā ar divām istabbiedrenēm, pārtiku galvenokārt no makaroniem un griķiem. Māsa — ērtā īrētā dzīvoklī ar jaunu mēbelējumu un mammas iknedēļas paciņām.
Pēc tēva mūžībā aiziešanas mamma devās strādāt uz Itāliju. Savu dzīvokli viņa atdeva Madarai.
Pēc dažiem gadiem mamma apprecējās ar itāli. Nevaru noliegt — viņš ir labs cilvēks: pieklājīgs, gādīgs, mierīgs. Bija dīvaini redzēt, kā viņš vienas nedēļas laikā izrāda man vairāk sirsnības nekā mamma visā manā dzīvē.
Un tad — Madarai šķiršanās. Viņa atkal atgriezās pie mammas ar diviem bērniem, un mamma sāka pilnībā par viņu rūpēties: mājoklis, apģērbs, ēdiens, pat atpūtas braucieni uz kūrortiem. Īsāk sakot — viss Madarai un viņas bērniem.
Pagājušajā vasarā mamma nolēma sarīkot ģimenes sapulci — aicināja mūs visus uz Itāliju. Šķita, ka mēs patiešām esam kļuvuši tuvāki: gatavojām kopā, pastaigājām pa mazām itāliešu ciemata ieliņām, smejoties. Man gribējās noticēt, ka viss izmainījās.
Bet pie atvadu vakariņām realitāte atkal lika sevi manīt…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
