Kādas 52 gadus vecas skolotājas ārsts bija satraucies par viņas veselību, augstā asinsspiediena dēļ. Kad viņa pēc nedēļas ieradās atkārtotā vizītē pie ārsta, spiediena mērījumi bija normas robežās. “Ko Jūs darījāt lietas labā?” ārsts jautāja. Uz ko kundze atbildēja: “Es pa dienām pastaigājos, bet naktīs krāsoju.”
Nu pieaugušo jaunais hobijs ir krāsojamo grāmatu pielietošana, tukšo lauku aizpildīšana ar savām krāsām un papildinot ar saviem elementiem. Tas pat tiek dēvēts par “mākslas terapiju”. Tomēr, ko par to saka speciālisti?
Ketija Malčiodi ir mākslas terapeite un viņai ir cits viedoklis par pieaugušo aizraušanos ar krāsojamajām grāmatām: “Cilvēki uzskata, ka krāsošana ir sava veida ceļš uz apzinātību, meditāciju un kaut kāda veida psiholoģisko nirvānu. Es toties pieļauju, ka skaļākie šo vārdu teicēji ir paši krāsojamo grāmatu pārdevēji.”
Viņa atzīst, ka šis modes kliedziens viņu ir sarūgtinājis: “Šogad vien ir bijuši daudzi labi pētījumi, kāpēc cilvēkiem vajadzētu iesaistīties radošās aktivitātēs, kas nenozīmē krāsošanu kāda cita cilvēka radītos attēlus.”
Māksla mūs dziedē un palīdz atlabt, kad mēs piedalāmies mākslas radīšanā. Tas ir tā pat, kā ir ar mūzikas klausīšanos un muzicēšanu. Klausīties mūziku ir viegli un to spēj jebkurš, bet spēlēt kādu instrumentu ir jāmācās un tas prasa pavisam citu atdevi no cilvēka.
Viss, ko Ketija saka ir: “Ja tev patīk krāsot, tad dari to, bet nesauc to par mākslas terapiju!”
Avots: theguardian.com