Izcelsme un izplatība
Atsevišķi šāds raksts varbūt nebūtu lielas uzmanības vērts, ja tas neraksturotu kopējo tendenci – regulārus mēģinājumus publicistikā raksturot Latviju kā “senu krievu zemi”. Līdz ar Krimas aneksiju Krievijā lielu popularitāti iemantojis sauklis “Крым наш” (“Krima mūsu”), un arī valsts līmenī iztērēti lieli līdzekļi, lai vēsturiski pamatotu Krievijas “vēsturiskās tiesības” uz pussalu, sasaistot tās pat ar Kijevas kņaza Vladimira Svjatoslaviča kristīšanos 988. gadā, kas notikusi Korsuņā (tagadējās Sevastopoles teritorijā). Uz šī fona “vēsturisko īpašumtiesību” pierādīšana Baltijā nav tik aktīva. Tomēr ik pa laikam šādi raksti vai televīzijas raidījumi parādās. Piemēram, nesen Krievijas medijos bija publicista Anatolija Vesermana intervija (tās fragmentus pārpublicējis arī Latvijas krievvalodīgais interneta portāls “Vesti.lv” ar virsrakstu “Latvija – okupētā Krievijas daļa”), kurā apgalvots, ka Baltija likumīgi piederot Krievijai, jo “Krievija Latviju un Igauniju nopirka par diviem miljoniem dālderu 1721. gadā”. Rakstā pausta pārliecība, ka Baltijas “republikas jebkurā brīdī var tikt iekļautas Krievijas sastāvā – lai tas notiktu, nepieciešams tikai sarīkot referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības un atgriešanos Krievijas sastāvā”.
Ekrānuzņēmums no vesti.lv
Atmaskojums
Latvijas Universitātes profesors, Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītājas Ojārs Lāms ir padziļināti pētījis gan Andreja Pumpura personību, gan eposu “Lāčplēsis”. Viņš ir grāmatas “Lāčplēša zvaigznājs” autors. Lūk, viņa komentārs: “Materiāls veidots no aplamībām un impēriskas fantāzijas. 1851. gadā, kas minēts kā “Lāčplēša” sacerēšanas gads, Pumpuram ir 10 gadi un viņš gana tēva cūkas, taču vēlākajā eposa tapšanā šim laikam ir gana liela nozīme, jo tieši bērnībā dzirdētās teikas kļūst par varoņa koncepcijas pamatu. Krievijas armijā Pumpurs nokļūst, nespēdams atrast civilu algotu darbu. Savā ziņā tas ir izmisuma solis, un Pumpuru motivē ne karadienests kā tāds, bet viņu iedvesmo serbu cīņa pret turkiem un nevis kaut kāds Krievijas patriotisms. Karadarbībā Pumpurs nekad nav piedalījies. Pumpura uzskatiem tomēr raksturīgs zināms prokrieviskums, kas saistīts ar domu, ka, sadarbojoties ar Krieviju, iespējams mazināt baltvāciešu dominanti Latvijā. Vjačko motīva izmantojums eposā ir maz ticams. Par šo Vjačko, kas bijis Kokneses valdnieks kādu laiku, ziņu ir maz. Indriķa hronikā viņš aprakstīts kā bīskapa nodevējs, kas no Kokneses tiek patriekts. Bēgot viņš pili nodedzina, viņa karadraudze izklīst. Pēc gada bīskaps atrod pils vietu, pilnu ar tārpiem un čūskām Vjačko atstātās netīrības dēļ. vēlāk Vjačko uzrodas Tērbatā, kuras aplenkumā iet bojā. Kokneses sakarā hronikā ir minēti “rutēņi”, kas varētu būt karadraudze, kas Vjačko palīdz ievākt meslus. Vjačko latīņu valodā ir saukts par Vetseki un līdzīgi. Ziņas ir ļoti trūcīgas un neskaidras.”
