Viss sākās pagājušā gada novembrī, kad Liepājas ielās jau valdīja tas īpašais pierobežas ziemas vēsums. Pēc ilgstošām pārdomām nolēmu dot iespēju iepazīšanās lietotnēm.
Ārā lēnām sākās drēgnais laiks, un vakaros, sēžot savā mājīgajā dzīvoklī Karostas pusē, šķita, ka būtu jauki atrast kādu domubiedru, ar ko kopā aiziet uz koncertu “Lielajā dzintarā” vai vienkārši pastaigāties pa apsnigušajām Jūrmalas parka taciņām.
Man ir četrdesmit seši gadi, strādāju par ražošanas līniju inženieri vietējā uzņēmumā, kas nodarbojas ar metālapstrādi. Darbs ir stabils, esmu mierīgs cilvēks un pēc šķiršanās jau četrus gadus biju viens.
Sākumā viss šķita daudzsološi. Sarakstes sākās pieklājīgi, bildes profilos bija glītas, un šķita, ka sievietes meklē to pašu, ko es – mieru un kopīgas sarunas pie tējas tases. Taču, kad sākās reālās tikšanās, mana ilūzija par “nopietnām attiecībām” lēnām sāka drupt.
Pusgada laikā esmu bijis uz desmit randiņiem, un katrs no tiem man bija kā maza, reizēm pat nedaudz skarba mācībstunda par to, kādu vērtību skalu šodien piekopj daudzi cilvēki mūsu vecuma grupā.
Pirmais randiņš un negaidītais taksometra brauciens
Mana pirmā reālā satikšanās bija ar Alīnu. Viņa strādāja tirdzniecības jomā, sarakstē izskatījās ļoti eleganta un šķita tiešām gudra sieviete. Mēs sarunājām tikties nelielā, mājīgā kafejnīcā netālu no Rožu laukuma.
Bija auksts vakars, un telpās smaržoja pēc kanēļa un svaigi maltas kafijas. Es pasūtīju sev melnu kafiju, viņa izvēlējās dārgu desertu un lielu latte. Taču saruna nevedās tā, kā biju cerējis.
Visu laiku, kamēr es mēģināju uzsākt tēmu par hobijiem, ceļojumiem vai vienkārši par to, kā pagājusi diena, Alīna ik pēc minūtes skatījās sava telefona ekrānā. Viņa it kā bija blakus, bet tajā pašā laikā – pavisam citur.
Kad pienāca laiks norēķināties, es, protams, apmaksāju rēķinu. Mēs izgājām ārā uz ielas, kur pūta spēcīgs vējš no jūras puses, dzenājot pirmās sniega pārslas. Alīna pēkšņi apstājās, it kā kaut ko meklētu somiņā, un, pat nepaskatoties man acīs, noteica:
— Kristap, zini, man bankas lietotnē šovakar kaut kāds tehnisks gļuks, nevaru izsaukt taksi. Vai tu nevarētu man “uzmest” kādus divpadsmit eiro uz kontu braucienam? Man līdz Ezerkrastam gabaliņš veicams, un ir par aukstu, lai ietu kājām.
Es nedaudz apjuku. Summa nebija liela, bet pats lūguma veids pirmajā tikšanās reizē šķita dīvains. Tomēr nevēlējos radīt nepatīkamu situāciju un naudu aizsūtīju. Viņa pat nepateica kārtīgu “paldies”, vienkārši iekāpa atbraukušajā mašīnā un aizbrauca.
Kad nonācu mājās, pamanīju, ka viņa mani ir nobloķējusi visos kanālos. Tā bija mana pirmā pieredze, kas lika nopietni aizdomāties par to, ko cilvēki īsti meklē šajās lietotnēs.
Intervija ar māsas piedalīšanos
Otrā tikšanās izvērtās vēl neparastāka. Tikos ar sievieti vārdā Baiba. Bijām sarunājuši vakariņas kādā mājīgā restorānā pilsētas centrā. Es stāvēju pie ieejas ar nelielu ziedu pušķi un gaidīju, kad ieraudzīju, ka Baiba nāk nevis viena, bet kopā ar vēl kādu sievieti.
— Kristap, iepazīsties, šī ir mana māsa Sanita! — viņa priecīgi paziņoja, it kā tas būtu pats parastākais notikums pasaulē. — Viņa tieši šodien iebrauca Liepājā, nodomāju, ka trīs būs jautrāk un drošāk!
Es jutos nedaudz neērti, bet mēs iegājām iekšā. Visu vakaru māsa Sanita man uzdeva tādus jautājumus, kādus parasti dzird tikai darba intervijās pie personāla vadītāja.
— Sakiet, Kristap, kurā rajonā jums ir dzīvoklis? Vai tas ir privatizēts vai uz kredīta? Kāds ir jūsu amata apraksts un vai uzņēmums plāno paplašināties? Vai jums ir kādi uzturlīdzekļu maksājumi par bērniem no iepriekšējās laulības? — Sanita jautāja, kamēr Baiba mierīgi baudīja vērša gaļas steiku un malkoja sarkanvīnu.
Es jutos kā zem palielināmā stikla. Viņas neinteresēja mans raksturs vai tas, kas man patīk. Viņas interesēja mans “tehniskais stāvoklis” un finansiālā kapacitāte.
Kad vakara noslēgumā rēķins par visiem trim sasniedza gandrīz simts eiro, es pieklājīgi samaksāju, bet tajā pašā mirklī sev pateicu, ka šāda veida “ģimenes pratināšana” nav tas, ko es meklēju.
Galvenais kritērijs – transportlīdzeklis
Trešajā, ceturtajā un piektajā randiņā es sāku pamanīt vienu un to pašu jautājumu, kas tika uzdots jau pirmajās desmit minūtēs pēc sasveicināšanās.
Neatkarīgi no tā, vai tikšanās notika Kuldīgā, kur biju aizbraucis brīvdienās, vai tepat Liepājā, jautājums skanēja identiski: “Kāda mašīna tev ir?”.
Sākumā es atbildēju pilnīgi godīgi – man ir uzticams, labi kopts, piecus gadus vecs vācu markas universālis. Redzot viņu sejas izteiksmi, kļuva skaidrs, ka ar to “nepietiek”, lai atstātu iespaidu. Viena dāma pat neslēpti pajautāja:
— Vai tad inženieris tavā vecumā nevar atļauties kaut ko jaunāku? Piemēram, jaunu apvidus auto? Tas tomēr liecina par vīrieša ambīcijām.
Man kļuva skumji. Viņas nemeklēja vīrieti, ar ko sarunāties par dzīvi, kopīgiem mērķiem vai vienkārši kopā pasmieties. Viņas meklēja statusa aksesuāru, ko varētu parādīt draudzenēm vai ielikt bildi sociālajos tīklos.
Vienā no reizēm es nolēmu pajokot un eksperimenta dēļ pateicu, ka uz tikšanos atbraucu ar tramvaju, jo šodien gribēju nedaudz pastaigāties un tas ir ekoloģiskāk.
Sieviete vārdā Zane uzreiz mainīja sejas izteiksmi un toni. Viņa pat nepabeidza savu tēju, pēkšņi it kā atcerējās, ka viņai “steidzami jāpalīdz mammai ar pirkumiem” un pazuda pēc piecām minūtēm.
Tajā brīdī man pilnībā nostiprinājās pārliecība, ka iepazīšanās lietotnes daudziem ir kļuvušas par sava veida katalogu, kurā vīrieti vērtē pēc motora tilpuma un izlaiduma gada, nevis pēc tā, kas viņam sirdī.
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, ko man pajautāja septītajā randiņā par manu dzīvokļa remontu un
kāpēc desmitā tikšanās man lika pilnībā izdzēst visas lietotnes un atgriezties pie reālās dzīves vērtībām
