Mana septītā tikšanās notika ar Kristīni. Viņa bija trīsdesmit deviņus gadus veca, ļoti simpātiska un sākumā sarakstē šķita tiešām ieinteresēta manā personībā. Mēs tikāmies svētdienas pēcpusdienā.
Taču jau pēc pusstundas saruna no mūzikas, teātra un ceļojumiem strauji pārgāja pie pavisam “praktiskām lietām”. Viņa izvilka telefonu un sāka rādīt bildes no sava mājokļa, kurā nupat bija sākušies remontdarbi.
— Redzi, te vajag flīzes gaitenī nomainīt, un virtuvē krāns jau nedēļu pil. Tu taču esi inženieris, tev rokas droši vien aug no pareizās vietas un instrumenti arī ir mājās? — viņa tieši un bez jebkāda mulsuma pajautāja.
Es uz mirkli apklusu. Man radās sajūta, ka esmu nevis randiņā, bet gan darba pieteikuma sarunā pie privātpersonas. Es sapratu, ka viņai nav vajadzīgs draugs, sarunu biedrs vai dzīvesbiedrs.
Viņai vajadzēja universālo meistaru, kurš par brīvu sakārtotu viņas sadzīvi.
Kad es pieklājīgi atbildēju, ka brīvajā laikā labprātāk dodos pārgājienos gar jūru vai lasu grāmatas, nevis klāju flīzes svešos dzīvokļos, viņas interese par mani tūlītēji izdzisa. Viņa kļuva vēsa un drīz vien atvadījās, aizbildinoties ar nogurumu.
Pēdējais piliens un vērtīgā atziņa
Desmitais randiņš bija pēdējais punkts šajā pusgada maratonā. Tikos ar dāmu vārdā Gunta. Viņa jau pirmajā tikšanās reizē pasūtīja dārgākos ēdienus ēdienkartē un tad, it kā starp citu, pajautāja:
— Kristap, vai tev ir pietiekami lieli ienākumi, lai mēs katru otro nedēļas nogali varētu braukt vakariņot uz Rīgu vai vismaz uz labākajiem Jūrmalas restorāniem? Man patīk skaista dzīve, un es uzskatu, ka vīrietim tā ir jānodrošina.
Es lēnām noliku savu kafijas tasi un sapratu – šeit vairs nav ko meklēt. Es nemeklēju kādu, kam būt par sponsoru, šoferi vai mājas meistaru. Es meklēju kādu, kam būtu interesanti ar mani kā ar cilvēku – ar manām domām, manām neveiksmēm un maniem priekiem.
Pēc tās dienas esmu izdzēsis visas iepazīšanās lietotnes. Šobrīd es labāk pavadu laiku pie jūras vērojot saulrietu vai dodos uz savu darbnīcu, lai nodarbotos ar saviem hobijiem, nekā tērēju enerģiju šīm “darījumu tikšanās reizēm”.
Es ticu, ka pēc četrdesmit gadiem vīrietim un sievietei būtu jābūt kā komandai, kur abi sniedz kaut ko otram – emocionālu atbalstu, sapratni un kopīgu laiku, nevis tikai vērtē otru pēc maku biezuma vai auto markas.
Kā jūs domājat — vai tiešām mūsdienās iepazīšanās ir kļuvusi tikai par materiālu vērtību izvērtēšanu, vai arī man vienkārši desmit reizes pēc kārtas nepaveicās satikt īsto cilvēku?
