Virtuvē nu smaržoja pēc māsas gatavotā ēdiena, nevis pēc vientulības. Kaimiņi arī izrādījās jauki cilvēki – sirmgalve kaimiņos un jauna ģimene sētas pusē. Pilsēta bija dzīva, bet ne trokšņaina kā Rīga.
Dzīve turpinās savu gaitu
Pirmais zvans no Kristīnes pienāca tikai oktobrī, trīs mēnešus pēc tam, kad māte bija prom. Meitas balss skanēja ierasti, it kā nekas nebūtu noticis, it kā nebūtu bijis to smago vārdu un klusēšanas mēnešu. Viņas nedaudz parunāja par ikdienas lietām, bērnu skolas gaitām un to, kāds rudenīgs laiks iestājies galvaspilsētā. Kristīne neizvinījās, un Gaida to arī negaidīja. Viņa saprata, ka šīs attiecības tagad būs citādas – formālākas, mierīgākas, bet attālinātas.
Nolicis klausuli, Gaida ilgi skatījās pa logu uz vecpilsētas jumtiem, kur rudens vējš lēnām dzenāja dzeltenās lapas pa koku alejām. Sirmgalvis pagalmā lēnām veda pastaigā nelielu suni, un viss apkārtnē šķita tik pazīstams un sirdij tuvs, lai gan viņa šeit dzīvoja tikai neilgu laiku. Viņa nedaudz domāja par to, kur varbūt kļūdījusies meitas audzināšanā. Vai viņa pārāk maz teica “nē”? Vai varbūt viņa pati bija radījusi priekšstatu, ka viņas vēlmes nav svarīgas? Skaidras atbildes nebija, un viņa saprata, ka tagad tam vairs nav nozīmes.
Kad piezvanīja Inta un uzaicināja uz vakariņām, jo bija uzvārījusi savu slaveno zupu, Gaida pasmaidīja. Viņa lēnām uzvilka siltu jaku, paņēma atslēgas un pirms aiziešanas vēlreiz uzmeta skatienu savai jaunajai mājvietai. Pelargonija uz lodžijas, ko viņa bija atvedusi līdzi no Rīgas, bija lieliski ieaugusies un zaļoja. Viņa aplēja zemi podiņā, aizvēra durvis un devās pie māsas. Kāpņu telpā vēl joprojām smaržoja pēc jaunas mājas un svaiguma, un Gaida skaidri zināja vienu – viņa savā dzīvē beidzot bija izdarījusi pareizo izvēli. Viņa ne par ko nežēloja, jo pirmo reizi pa īstam jutās kā savas dzīves saimniece.
