Mēs iepazināmies pie kopīgiem draugiem – Ilzes un Jāņa – viņu lauku mājās netālu no Līgatnes. Bija augusta pašas beigas, tāds laiks, kad vakaros jau jūtams pirmais dzestrums, bet gaiss vēl smaržo pēc nogatavojušiem āboliem un sausas zāles.
Viss toreiz šķita nedaudz maģisks un apsolījumu pilns. Tā mēdz būt tikai vasaras noslēgumā, kad sirds jau it kā samierinājusies, ka viss labais tūlīt beigsies, bet tad pēkšņi parādās sajūta – nē, šis ir tikai sākums.
Arnis sēdēja man tieši pretī pie garā koka galda un lielāko daļu vakara vienkārši klusēja. Tieši tas mani piesaistīja visvairāk. Vīrieši, kuri prot gaumīgi un pašpārliecināti klusēt, mūsdienās ir liels retums.
Viņš nebārstīja stāstus par saviem panākumiem, nelielījās ar ietekmīgiem paziņām un nemēģināja atstāt uz mani mākslīgu iespaidu. Viņš vienkārši vērīgi klausījās citos, ik pa laikam viegli pasmaidīja, un šī viņa ieturētība man toreiz šķita kā patiesas vīrišķības un iekšējā spēka pazīme.
Viņš bija stalts vīrietis, 56 gadus vecs, ar glītu sirmumu pie deniņiem un to mierīgo pārliecību žestos, kas parasti parādās cilvēkiem ar lielu dzīves pieredzi. Arnis strādāja par būvinženieri, un viņa profesija it kā atspoguļojās arī viņa tēlā – viss bija precīzi, pamatīgi un pārdomāti.
Kad satumsa un saimnieki iededza sveces, Arnis bez liekiem vārdiem pamanīja, ka mana vīna glāze ir tukša, un vienkārši to papildināja. Bez jautājumiem, bez liekas izrādīšanās. Tajā mirklī es pie sevis nodomāju: “Re, te viņš ir.” Tas vīrietis, par kādu pēc piecdesmit gadu sliekšņa vairs neuzdrošinies sapņot, jo šķiet, ka visi “normālie” jau sen ir aizņemti.
Man pašai tikko bija palikuši piecdesmit. Aiz muguras – ilga laulība, kas beidzās pirms desmit gadiem, jau pieaudzis dēls Mārtiņš, kurš dzīvoja Rīgā, un sava, gadiem rūpīgi būvēta dzīve. Es strādāju par finanšu direktori lielā kokapstrādes uzņēmumā, man bija savs dzīvoklis Cēsu centrā, stabils ienākumu līmenis, uzticamas draudzenes un ieradumi, kurus es mīlēju.
Es nejutos vientuļa – es jutos brīva un beidzot mierā ar sevi. Tā ir milzīga atšķirība, ko pa īstam saproti tikai tad, kad esi nonācis savā “zelta laikā”. Bet tajā augusta vakarā es biju gatava šo brīvību nedaudz pamainīt pret kaut ko citu.
Pusgads, kad viss šķita pārāk skaisti
Kad Arnis man piezvanīja trīs dienas pēc mūsu tikšanās, es uzreiz nepacēlu cauruli. Skatījos uz ekrānu, uz viņa vārdu un jutu to sen aizmirsto, nedaudz bērnišķīgo viegluma sajūtu vēderā. Beigās tomēr atbildēju. Mēs sākām tikties, un mūsu randiņi bija tieši tādi, kādus es biju ilgojusies – mierīgi, saturīgi un skaisti.
Mēs staigājām pa Cēsu vecpilsētu, sēdējām mazajās kafejnīcās, runājām par grāmatām un darbu. Arnis prata radīt drošības sajūtu. Viņš vienmēr atvēra man durvis, vienmēr palīdzēja uzvilkt mēteli un reizēm, pavisam parastā darba dienas vakarā, atveda man puķuzirņus, jo zināja, ka man tie patīk labāk par rozēm.
Draudzenes teica, ka es esmu burtiski atplaukusi. Un tā arī bija. Dēls priecājās par mani, redzot, ka mammas acīs atkal ir dzirksteles. Arnis šķita uzticams kā klints. Viņš stāstīja par saviem projektiem, par to, kā viņam patīk kārtība un sistēma visā, ko viņš dara.
Es to uztvēru kā profesionālu kvalitāti, nevis brīdinājuma zīmi. Neviens no mums tajā brīdī nevarēja iedomāties, ka aiz šīs ārējās stabilitātes var slēpties kaut kas tāds, kas prot pacietīgi gaidīt savu izdevību, lai sāktu diktēt noteikumus.
Lēmums par pārvākšanos un pirmais “bet”
Sarunu par kopīgu dzīvošanu Arnis uzsāka pats – ļoti mierīgi un lietišķi, kā jau inženierim pienākas. Kāpēc tērēt laiku braukāšanai vienam pie otra, ja mēs varam baudīt ikdienu kopā?
Viņam bija plaša, gaumīgi iekārtota mājas daļa klusā Cēsu rajonā, netālu no meža. Es domāju divas nedēļas. Ssvārstījos, jo man bija grūti atstāt savu pierasto vientulības mieru, bet mīlestība un vēlme pēc tuvības uzvarēja.
Es sakravāju savas svarīgākās mantas un pārvedu arī savu uzticamo biedru – kaķi Rūdi. Rūdis ir pelēks, liels un ļoti mierīgs runcis, kurš parasti pieņem jebkuras pārmaiņas, ja vien viņam ir sava bļodiņa un silta vieta gulēšanai.
Sākumā viss izskatījās ideāli. Mūsu lietas sajaucās viņa skapjos, virtuvē parādījās manas mīļākās garšvielas, un man likās, ka šī būs mana jaunā, laimīgā dzīves nodaļa.
Taču jau pirmajā nedēļā notika kas tāds, ko es sākumā norakstīju uz “pierīvēšanās” procesu. Es uzliku vārīties tējkannu un pēc ieraduma paņēmu krūzi, kas stāvēja plauktā tuvāk.
Tā bija parasta, balta māla krūze. Arnis ienāca virtuvē, uzlika roku uz letes un pavisam mierīgi, bez smaida teica:
— Kristīne, šī ir mana personīgā krūze. Es to lietoju pēdējos desmit gadus. Tev es esmu atvēlējis vietu otrajā plauktā, tur ir krūzes viesiem un tev.
Es pasmaidīju, jo biju pārliecināta, ka tas ir kaut kāds dīvains joks. Bet viņš nesmaidīja. Viņa skatienā bija tikai stingra pārliecība, ka noteikums ir paziņots un tas turpmāk ir jāievēro. Bez ierunām.
Dzīve zem inženiera mērauklas
Nākamie divi mēneši pagāja tādā kā dīvainā sasprindzinājumā. Izrādījās, ka Arņa pasaule sastāv no tūkstošiem mazu noteikumu, par kuriem es pat nenojautu.
Vannasistabā dvieļiem bija jāatrodas noteiktā secībā: viņa – lielais un mazais – tikai kreisajā pusē, mans – labajā. Reiz es steigā tos sajaucu, un vakarā sekoja nevis skandāls, bet gan pacietīga, pamācoša saruna.
— Kristīne, mēs taču par šo jau vienojāmies. Kāpēc tu nevari sekot līdzi tādām vienkāršām lietām? Kārtība mājās ir miera pamats, — viņš teica tajā skolotāja intonācijā, kas kož sāpīgāk par kliegšanu.
Es mēģināju sevi pārliecināt, ka viņš vienkārši ilgi ir dzīvojis viens un ir “iecirtis” savus ieradumus. Gan jau mēs pieradīsim viens pie otra. Es pie sevis klusībā atkārtoju, ka man viņš jāmīl tāds, kāds viņš ir.
Bet laiks neko nemainīja. Piezīmes skanēja katru dienu. Par to, kā es lieku traukus mašīnā, par to, kurā vietā stāv mans portfelis pēc darba, par to, ka es pārāk ilgi runāju pa telefonu ar dēlu, kad Arnis grib klusumu.
Pamazām es pamanīju, ka savās mājās, kurās man vajadzēja justies laimīgai, es sāku staigāt uz pirkstgaliem. Pirms katras kustības es pie sevis pārdomāju: “Vai es noliku šo vietā? Vai es neaizmirsu aizvērt skapīša durvis?” Tas ūdens, kas lēnām appludināja manu pacietības mēru, krājās nemanāmi, līdz viss nonāca līdz tai liktenīgajai svētdienai.
Bija parasta marta svētdiena. Ārā Cēsīs valdīja tas nepatīkamais, drēgnais pavasara sākums, kad sniegs kūst, bet siltuma vēl nav. Es nolēmu beidzot sakārtot veļu. Ieliku mazgāties visu kopā – savas kokvilnas blūzes, viņa gaišos kreklus un apakšveļu.
Uzliku saudzīgo režīmu, pievienoju kvalitatīvu šķidro līdzekli un jutos priecīga par to, ka esmu izdarījusi kaut ko noderīgu.
Tačū tā viss nebeidzās…
Šķir otru lapu lai lasītu tālāk
