Arnis ienāca vannasistabā tieši tajā brīdī, kad mašīna sāka griezties. Viņš uzlika roku uz dūcošā aparāta un paskatījās uz mani ar tādu izteiksmi, it kā es būtu pieļāvusi kādu milzīgu un nepiedodamu kļūdu.
— Kristīne, tu ko, tiešām mazgā mūsu lietas kopā? — viņš klusi, bet stingri jautāja.
— Jā, Arni, tie visi ir gaišie krekli un kokvilna, temperatūra ir zema, nekas nenotiks, — es mēģināju skaidrot.
— Lūdzu, apstādini mašīnu. Man ir svarīgi, lai mana veļa netiktu mazgāta kopā ar citām drēbēm – tas ir mans personīgās telpas un kārtības jautājums. Labāk izņem manas mantas un izmazgā tās vēlreiz atsevišķi. Man ir būtiski, lai mēs turpmāk pieturamies pie šīs manas kārtības.
Es stāvēju un skatījos uz viņu. Man ir piecdesmit gadi. Es vadu uzņēmumu ar miljoniem lielu apgrozījumu. Esmu izaudzinājusi dēlu, esmu pārdzīvojusi šķiršanos un pati tikusi galā ar visām dzīves grūtībām.
Un šajā mirklī es sapratu – ja es tagad paklausīšu un izvilkšu tās slapjās drēbes, es vairs nekad nebūšu tā Kristīne, kuru es pati cienu. Es būšu tikai viņa inženiertehniskā plāna sastāvdaļa.
Lēmums, kas atgrieza brīvību
Es vairs neredzēju jēgu nevienam vārdam vai diskusijai. Pilnīgi mierīgi piegāju pie veļas mašīnas, pagaidīju, kamēr atbloķējas lūka, un izņēmu viņa samirkušās drēbes. Es tās nevis rūpīgi saliku grozā, kā viņš to gaidītu, bet gan lēnām aiznesu līdz vannai.
Turpat netālu stāvēja spēcīgs tīrīšanas līdzeklis, ko Arnis bija tik rūpīgi izvēlējies flīžu un balto virsmu kopšanai. Es to atvēru un, pat bez mazākā iekšējā satraukuma, pielēju to viņa dārgajiem krekliem. “Ja jau atsevišķi un sterili, tad lai tā arī ir līdz galam,” es pie sevis nodomāju. Tas nebija dusmu izvirdums, bet gan punkts uz “i” – viņa paša radītie noteikumi šajā mirklī bija sasnieguši savu virsotni.
Asā hlora smarža tūlīt pat piepildīja vannasistabu. Kaķis Rūdis no malas visu vēroja ar lielu interesi, tad paskatījās uz mani un tad uz Arni, kurš stāvēja durvīs un pirmo reizi šo mēnešu laikā nespēja atrast nevienu trāpīgu pamācību.
Viņa sejā bija redzams pilnīgs apjukums – laikam viņš nekad nebija gaidījis, ka es spēju rīkoties tik radikāli.
Es iegāju guļamistabā, izvilku savu lielo koferi un sāku tajā likt mantas. Šoreiz es necentos tās salocīt pēc “inženiera precizitātes” – es vienkārši sakrāvu savu dzīvi pāris minūšu laikā, lai pēc iespējas ātrāk atstātu šīs telpas.
No virtuves plaukta paņēmu savu mīļāko krūzi, kura beidzot vairs neatradās “viesu zonā”, un klusi pasmaidīju.
— Kristīne, pagaidi… neesi tik asa, mēs taču varam to mierīgi izrunāt, — Arnis mēģināja mani uzrunāt, kad es jau vilku virsjaku.
— Spēcīgais tīrītājs jau visu pateica, Arni. Man nav vajadzīga sterila kārtība, man ir vajadzīga cieņa un mājas sajūta, — es atteicu, pēdējo reizi aiztaisot kofera slēdzi.
Es izsaucu taksometru, ieliku Rūdi pārvadāšanas kastē un aizvēru mājas durvis no ārpuses. Cēsu vēsais un dzestrais gaiss tajā mirklī man šķita neticami svaigs. Es dziļi ieelpoju un sajutu, kā no pleciem nokrīt tas milzīgais smagums, ko trīs mēnešus biju mēģinājusi nosaukt par “pielāgošanos mīlestības vārdā”.
Sēžot taksometra aizmugurējā sēdeklī un vērojot garām slīdošās pilsētas gaismas, es pēc ilga pārtraukuma jutu patiesu mieru. Es biju zaudējusi skaistu ilūziju par “ideālo vīrieti”, bet biju atguvusi pati sevi. Un tas bija katra iztērētā mirkļa vērts.
