Stāsts, kas liks Tev aizdomāties par sev apkārtējiem cilvēkiem un ļaus novērtēt gan viņus, gan sevi.
Kad es mācījos skolā, es piedalījos skolas praksē, kura piedāvāja darboties vietējā slimnīcā. Manos pienākumos ietilpa slimnieku apraudzīšana un informācijas plūsmas nodrošināšana starp māsiņām un galveno ārstu.
Es nebiju ne apmācīts, ne visai komunikabls. Man, godīgi sakot, bija mazliet bail no cilvēkiem.
Vienā no savām vizītēm es iegāju kādā aptumšotā palātā, kurā atradās gultā guļošs un gārdzošs cilvēks. Es domāju, ka viņš ir aizmidzis un tāda ir viņa elpa, kad viņš guļ. Kad es pietuvojos viņa gultai, es…
Lai uzzinātu vairāk, šķir nākamo lapu!
