…redzēju, ka vīrs ne būt nav iemidzis, bet gan guļ ar plaši atvērtām acīm un ir nemierīgs. Viņš šķita novārdzis un slims, bet es nevarēju saprast vai viņš izjūt sāpes, vai kas cits viņu nomāc. Es pieskāros viņa rokai un mēģināju saprast vai viņam ir nepieciešama palīdzība. Es jutos tik ļoti neērti un atrados nesaprašanā, ka es pēc pāris minūtēm jau devos ārā no telpas, lai gan viņš, acīmredzami, nevēlējās, lai es dodos prom.
Nākamajā reizē, kad es ierados slimnīcā man nācās doties pie tā paša pacienta. Pie palātas durvīm es minstinājos, jo man bija kauns par savu iepriekšējo uzvedību. Tomēr, saņēmos un devos iekšā. Šoreiz gaisma bija ieslēgta un vīrs bija uzslējies sēdus. Pie viņa bija ieradusies arī kāda gados jaunāka apmeklētāja.
Man šķita, ka viņš mani neatcerēsies, tāpēc viegli pasmaidīju un devos paņemt nepieciešamās lietas otrā istabas pusē. Bet tad, man par pārsteigumu, vīrs mani pieaicināja pie gultas un teica: “Es tevi atceros! Tu biji mans eņģelis, kurš deva man sparu un cerību manā tumšākajā dzīves stundā.” Viņš man pateicās no visas sirds. Kārtējo reizi es biju tik ļoti apmulsis, ka nezināju kā reaģēt. Es paliku brīdi ilgāk, pateicu, ka man ir prieks, ka viņš jūtas labāk un devos prom.
Savā mūžā vairs es neesmu saticis šo vīru, kuram es pat nezinu vārdu, bet viņš izmainīja manu dzīvi. Es nebiju devies pie viņa ar nekādu nodomu un šķita, ka es pat viņam nekādi nepalīdzēju, bet vīram cerību deva tas, ka es vienkārši biju klāt un paspiedu viņa roku. Laipnība un rūpes ir tas, kas mums ir jāsēj šajā pasaulē. Nevajag lielus līdzekļus vai darbus, lai atgrieztu kāda cilvēka dzīvē cerību!
Avots: inspirationpeak.com
