Ja šis cilvēks atnāk otro reizi, labāk viņam pat neatvērt durvis. Ja viņš jums ir svarīgs, tad sarunām piemērotāk būs tikties ārpus mājām – neitrālā vietā.
Mājās labāk nelaist tos, kas atnāk tikai, lai piekasītos. Viņu teikumi bieži skan apmēram tā: “Cik tukšs dzīvoklis!”, “Kad tu beidzot atbrīvosies no šī krāma?”, “Te smaržo pēc veciem cilvēkiem…”, “Grāmatas tikai putekļus krāj!”, “Šī glezna ir dīvaina – pati zīmēji?”, “Ledusskapja magnēti taču sen vairs nav modē.”
Vienkārši viss, kas liek jūsu mājām izklausīties sliktāk, nekā tās patiesībā ir.
Mājas var būt jebkādas. Tajās var valdīt tīrība, gaišums un mājīgums, vai arī – vecs remonts, nekārtība un nekādu ērtību. Uz ledusskapja var būt magnēti, uz palodzes – puķes. Tā ir jūsu vieta, un tieši tāpēc tā var būt jebkāda.
Ir cilvēki, kuri it kā neko sliktu nesaka, bet sajūta pēc viņu aiziešanas ir tāda, it kā mājās būtu iemīti netīri zābaki – lai gan grīda patiesībā ir tīra. Istabā kļūst vēsāk, kaut arī radiatori joprojām silti. Mana vecvecmāmiņa pēc šāda cilvēka vienmēr kurināja krāsni. Es, jo krāsns vairs nav, aizdedzinu sveci.
Mājas nepieņem negatīvas sajūtas. Tāpēc nav vērts sevi pārliecināt, ka viss kārtībā tikai tāpēc, ka tas ir radinieks vai pazīstams cilvēks. Labāk neklausīties šādos argumentos.
Ir cilvēki, kas mājās neatstāj gaišumu, bet it kā paņem līdzi visu siltumu. Pēc tam pašiem jāatrod veids, kā šo līdzsvaru atjaunot.
Vai gadījies, ka pēc kāda ciemiņa apmeklējuma uzreiz gribas sakopt māju – nomazgāt traukus, atsvaidzināt grīdu vai sakārtot dīvāna spilvenus?
