Protams, Katrīna cerēja dzirdēt ko citu, bet varbūt viņa satraucās velti. Maija turpināja sālīt gurķus un sagatavoja plūmes, pārkaisot tās ar cukuru. Pirms aiziešanas viņa vēlreiz atgādināja:
– No rīta celies agri un uzreiz uzliec katlu uz plīts. Kad ūdens sāk vārīties, noņem putas un pavāri vēl piecas minūtes, tad izslēdz uguni. Pārklāj katlu ar dvieli un ļauj tam lēnām atdzist. Vakarā atkārto – uzkarsē līdz vārīšanās brīdim un atstāj līdz rītam. Pēc tam vēl piecas minūtes pavāri un vari pildīt burkās.
Aizverot durvis, nogurusī Katrīna beidzot bija gatava rīkoties. Neviļus viņai prātā atausa vīra tēva vārdi – varbūt viņš nemaz nebija tik tālu no patiesības…
Kā vēlāk izrādījās, līdzīga doma bija klejojusi arī pārējo divu Maijas meitu prātos. Sievietes bija sapulcējušās Paulas, vecākās māsas, virtuvē, lai pārrunātu gatavošanos mātes 70. dzimšanas dienai, taču pavisam drīz saruna iegriezās citā virzienā – viņas uzvedībā.
Katrīna dalījās ar māsām savās pārdomās – mamma nesteidzās palīdzēt ar bērniem un bija nolēmusi palikt vasarnīcā līdz pat ziemai.
Paula nopriecājās:
– Ak, jūs taču zināt mūsu mammu! Es to jau esmu piedzīvojusi. Kad manas meitenes gāja skolā, viņa palīdzēja tikai ziemā – no decembra līdz aprīlim. Pārējā laikā viņas domas bija tikai par vasarnīcu. Protams, nebija viegli, bet galu galā viss tika sakārtots arī bez viņas līdzdalības.
Vidējā meita Santa bija kategoriskāka:
– Tā vairs nevar turpināties! Martiņam nākamgad jāsāk skola, un mums jāizdomā risinājums saistībā ar vasarnīcu. Tu taču zini, ka man būs sarežģīti viņu katru dienu aizvest un atvest, un tas ietekmēs arī manu darbu…
Kad svinību plāni bija apspriesti, māsas nolēma, ka pienācis laiks saudzīgai sarunai ar māti. Viņas cerēja pārliecināt viņu atteikties no vasarnīcas un vairāk iesaistīties ģimenes ikdienā. Ilgi gaidīt nebija jēgas – saruna bija jānotiek pēc iespējas ātrāk.
Kad Maijas 70. dzimšanas dienas svinības tuvojās noslēgumam, Paula nolēma īstajā brīdī uzsākt sarunu un, cenšoties būt saudzīga, maigi teica:
– Māmiņ, tu esi tik enerģiska un jauna sirdī, bet varbūt ir vērts padomāt par savu atpūtu? Vasaras māja prasa daudz spēka, un tagad taču visu var nopirkt veikalā jebkurā gadalaikā. Varbūt būtu laiks sev atvieglot dzīvi un vairāk izbaudīt mieru?
Maija tikai izteiksmīgi atbildēja:
– Pauliņ, tu domā, ka vasarnīca man ir tikai izklaide? Nē, tā ir arī mana atpūta un veids, kā kustēties. Vienkārši sēdēt mājās un neko nedarīt – tas nav domāts man…
Santa un Katrīna iesaistījās sarunā, uzsverot, ka fiziskās aktivitātes var atrast arī pilsētā un ka mamma, viņuprāt, liek zemes gabalu augstāk par savu veselību.
Maija veltīja meitām vērīgu skatienu un pārtrauca viņu kņadu:
– “Nē, manas mīļās meitas. Es nepārdošu mājiņu, un nemēģiniet mani pārliecināt. Es zinu, ka jūs ne tik daudz raizējaties par manu veselību, cik vēlaties, lai es vairāk pieskatītu mazbērnus. Bet vismaz pensijas gados man ir jābūt arī savai nodarbei, ne tikai pienākumiem.”
Varbūt tas izklausās savtīgi, bet, kad būsi manā vecumā, sapratīsi, ka svarīgi ir arī savi prieki, ne tikai citu vajadzības. Es jums nelūdzu palīdzēt vasarnīcā, bet jūs sagaidāt, ka es vienmēr būšu klāt, lai pieskatītu mazbērnus. Es to nevaru. Palīdzēšu, kad spēšu, bet ne vienmēr varēšu pielāgoties jūsu plāniem.
Meitas neizrādīja neapmierinātību, taču sirdī viņas apzinājās, ka uz māti kā vecmāmiņu nevar pilnībā paļauties.
Un kā domājat jūs? Vai viņu mamma rīkojas pareizi, izvēloties pavadīt laiku vasarnīcā, vai arī meitu neapmierinātība ir pamatota?
Šis stāsts atgādina, ka katram cilvēkam ir savas vajadzības un tiesības uz personīgo telpu un atpūtu, pat ja tā ir vecmāmiņa. Lai gan ģimenes atbalsts ir svarīgs, tikpat būtiski ir cienīt vienam otra robežas un saprast, ka laimīga un harmonijā ar sevi esoša mamma vai vecmāmiņa var sniegt daudz vairāk nekā tā, kura atsakās no savām interesēm tikai citu dēļ.
