Jaunajai dziedātājai tika diagnosticēts audzējs, un viņai bija jāatgriežas Latvijā.
Par laimi, Laima Vaikule veiksmīgi pārvarēja veselības problēmas. Tagad viņa pat kaut kādā mērā ir pateicīga liktenim par šo pieredzi.
„Ja nebūtu manas slimības, viss būtu savādāk. Manai dzīvei radās jauna jēga. Publika, koncerti, viss, par ko kādreiz sapņoju, kļuva nesvarīgs”.
„Es neko negribēju uzsākt, vairāk nepirku vasarā ziemas apavus. Notika vērtību pārorientācija. Es sapratu, ka viss ir tik netverams, ātrs, ka es varu neredzēt, kā noveco mani vecāki”, skaidro Laima.
Laima ir pārliecināta, ka attiecības starp cilvēkiem ir daudz svarīgākas par materiālajiem labumiem: „Mums šķiet, ka mēs neesam atkarīgi no citiem, bet patiesībā tas tā nav.”
„Patiesībā katrā dzīves mirklī mums ir vajadzīgs kāds līdzās. Vienam var paraudāt, ar otru pastaigāties, ar trešo aiziet uz pirti, un arī ballītēm ir nepieciešami draugi.”
Tāpēc arī dziedātājas sapņi ir pavisam vienkārši: „Labāk nedzirdēt sliktas ziņas, lai neviens neslimo un viss būtu labi.”
„Tāpēc šodien mani sapņi ir šādi: lai dzīve turpinās savu gaitu, viss būs labi, un mēs pat nepamanīsim, kā tā kļūst labāka.”
Laima Vaikule ir viena no patiesākajām un morāli visaugstāk vērtētajām dziedātājām postpadomju telpā. Jāatzīst, ka daudzas 90. gadu zvaigznes mēģina sevi prezentēt dīvainā veidā, ar patosu, balstoties uz senajiem lauriem, par kuriem jau sen ir aizmirsts.
Klausoties Laimas stāstā, mēs varam gūt vērtīgus mācību piemērus, kā vislabāk rīkoties atbilstoši konkrētajai situācijai. Kāds var izvēlēties sekot Laimas piemēram un darīt tā, kā viņa dara, lai uzlabotu savu dzīvi. Cits var ņemt pretējo piemēru un izvēlēties citu ceļu, lai iegūtu pilnvērtīgāku dzīvi.
Savukārt kādam var būt lemts kalpot sabiedrībai un iepriecināt citus ar savu radošo mākslu.
Ko tu par to visu domā?